Londona

Bija 2018.gada maijs, pavasaris manā dzīvē ienesa ļoti daudz notikumu un pārmaiņu, bet par to pastāstīšu citā reizē. Neatceros precīzi dienu, taču pēkšņi vienā vakarā sapratu, ka gribās vienai pašai aizbraukt nelielās brīvdienās ārpus Latvijas, gribējās vienkārši bez plāna, bez steigas aizbēgt un veltīt laiku tikai sev, savām domām un sajūtām. Priekš manis ceļojums ir labākais C vitamīns, atrodoties ārpus ierastās ikdienas spēju visātrāk atbrīvot prātu un atpūsties.

Tā nu izlasīju kādā žurnālā mazu rakstiņu par kādas meitenes nedēļas nogales ceļojumu uz Londonu, un man uzreiz ienāca prātā, kāpēc gan neaizlidot uz Londonu. 

Ātri paskatījos aviokompāniju piedāvājumus un jā, atradu lielisku piedāvājumu lidojumam ar aviokompāniju Wizzair. 

Nu ko..laiks ieelpot un atbrīvot prātu..mans brīnišķīgais nedēļas nogales piedzīvojums varēja sākties..

Šoreiz nerakstīšu par ceļojuma praktiskām lietām, šoreiz par sajūtām..

Būšu atklāta, lai arī mana dzimtā zeme ir Latvija, tomēr pilnīgu piederības sajūtu līdz galam vēl neesmu sevī izjutusi..Kā mana kolēģe teica, Inese Tu vienmēr esi bijusi ceļotāja un izzinātāja..varu viņai piekrist, jo man ļoti patīk ceļot, izzināt, iepazīt, pētīt, rakt dziļāk, skatīties tālāk..Manī visu laiku iekšā ir mazs nemiera gariņš, kas visu laiku saka ir jākustas, ir jāiet uz priekšu..

Nu ko Londona..es vēlos Tevi izjust un iepazīt..piektdien Londonā ielidoju vakarā, tāpēc no lidostas devos uz savu viesnīcu netālu no Paddigtonas stacijas. Pilsēta naktī izskatījās skaista, lai arī centrā bija ļoti daudz cilvēku, tas mani netraucēja. 

Sestdienas rīts, īpaši nesteidzos, izbaudīju brokastis un tad sāku savu pastaigu pa Londonu. Rīts bija saulains un mierīgs. Viesnīca atradās blakus Hyde parkam, to pamanot mana sirds no prieka palecās, bija tik forša sajūta, ka Londona ir tik zaļa, ka apkārt ir koki, ziedi. Es ieniru lielajā parka teritorijā un priecājos par savu brīvdienu, apkārt cilvēki lēnām bez steigas izbaudīja skaisto rītu..puisis zālē nodarbojās ar jogu, kāds vīrs skrēja savu rīta krosu kopā ar savu uzticamo draugu suni, kāds iemīlējies pāris lēnam rokās sadevušies izbaudīja viens otra klātbūtni, tikai daži tūristi taisīja selfijus uz strūklakas fona un es, starp viņiem..viena, bet priecīga par šo rītu un būšanu te un tagad. Es lēnā pastaigā vēroju visu sev apkārt, dabu, kokus, cilvēkus un galvenais beidzot pieķēru savas domas, sajūtu, ka te ir tik labi, te ir tik forši. Es vienkārši eju un jūtos laimīga, jo beidzot atkal sajūtu sevi, nekas mani netraucē, es vienkārši eju un izbaudu. Es eju un sajūtu, ka kādreiz esmu te bijusi, ka zeme pa kuru staigāju man ir pazīstama un mīļa. 

Vai tiešām šī ir tā vieta, šī ir tā zeme pēc kuras esmu ilgojusies un kuru esmu meklējusi?

Varu teikt drošu JĀ, jo Londona noteikti nelika man vilties, tur kur gāju tur durvis man bija vaļā, cilvēki bija laipni, draudzīgi, izpalīdzīgi. Esmu sajūtu cilvēks, bet Londona lai arī lielpilsēta, taču pilsētas puls un aktīvais ritms nemaz nenomāca un nenogurdināja, tieši otrādi pozitīvi uzlādēja.

Runājot par durvīm, tiešā nozīmē, viss ir pieejams, es izbaudīju mākslu, apmeklēju brīnišķīgo Tate mākslas muzeju, klaiņojot pa centru, iemaldījos Royal Art Academy of London, kur akadēmijas durvis bija atvērtas ikvienam interesentam. Londona ir liela iespēju pilsētu, te katrs cilvēks var atrast sev tuvo un interesanto..mana iekšējā būtība, manas acis tiecās uz visu skaisto, krāsaino, neparasto, neierasto un Londonā tā visa ir tik daudz, aiz katras šķērsielas paveras kaut kas jauns un skaists. Un cilvēki, lai arī steidzīgi, bet viņi ir laipni un izpalīdzīgi. Nomaldīties pirmajās reizēs Londonā var diezgan viegli, taču noteikti nav ko kautrēties, vajag jautāt, uzdrošināties uzrunāt..

Es iemīlējos Londonā tiešā un pārnestā nozīmē. Es sapratu, ka JĀ, Londona ir vieta, kur vēlos izmēģināt savu iespēju un spēju robežas, Londona ir vieta, kur vēlos dzīvot un būt, Londona ir vieta, kur es varu realizēt savus sapņus, Londona i feel in love with you.

Varu piekrist teicienam, vajag būt īstajā laikā un vietā, lai kauliņi sakrīt tā, ka viss beidzot sakārtojas tā kā tam būtu jābūt. Šī bija mana pirmā satikšanās ar Londonu un Apvienoto Karalisti un esmu patiesi laimīga.

Runājot par šo pirmo satikšanos, tā bija ne tikai pilsētas iepazīšana, bet tā bija iespēja satikt man līdzīgi domājošus cilvēkus un dabūt no viņiem tādu draivu un iedvesmu, lai beidzot izkāptu no savas ierastās komforta vietas, saprastu, ka kad tad, ja ne tagad mainīt savu dzīvi un izmantot tās iespējas ko tā sniedz!Paldies Rūtai par savu iedvesmas stāstu par pārcelšanos uz Angliju!Par to noteikti pastāstīšu kādā no manas grāmatas nodaļām.

Nu ko ieņemu zemo startu un aiziet, lai sāktu būvēt jaunu ceļu savai jaunajai dzīvei Londonā.

Par Gaiziņkalnu.

Tur kur Gaiziņš tik spītīgi slejas...

Gaiziņš ir viens no skaistākajām Latvijas vietām, kur paceļas Latvijas dižais kalns – 311,6m augstais Gaiziņš. Gaiziņkalns ir tāluma rādītājs, tālumā saucējs un vēsturisko patiesību izgaismotājs.

Gaiziņkalns saukts par Latvijas jumtu. Vestienas paugurainē – vislielākā Latvijas augstāko virsotņu koncentrācija 22 no 30 varenajām virsotnēm.

Jānis Jaunsudrabiņš, reiz pabijis Gaiziņkalnā, rakstīja: „Salīdzinot ar īstiem kalniem, mūsu Gaizinš būtu tīrais nieks, bet tā kā tas ir  mūsu mazās  Latvijas augstākais, tad katram latvietim ieteicams tajā uzkāpt vismaz reizi mūžā. Jo uzkāpjot gribas gavilēt: „Tikai no šejienes var īsti redzēt Latvijas skaistumu. Tur dziļumos guļ ezeri kā zili zemes logi, sili, biržu un siliņu apņemti…””

Būtiski fakti:

1930.gada 17.augustā Gaiziņkalnu apmeklēja Latvijas valsts prezidents Alberts Kviesis. Vēlāk par godu šim notikumam tika uzstādīts neliels piemineklis, kas vēl joprojām atgādina par šo vēsturisko notikumu.

1930. gadā Gaiziņkalnā uzcēla 31 m augstu koka skatu torni ar skatu laukumu 22 m augstumā.

1938.gada maija beigās Gaiziņkalnu apmeklēja arī Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis. Kārlis Ulmanis dāvināja 100 Ēdoles saldo ķiršu stādus un 200 liepiņas. Kārlis Ulmanis vēlējis, ali Gaiziņkalna tornī vienmēr plīvotu sarkanbaltsarkanais karogs.

20.gs. 30 gados Gaiziņkalnā palielinājās tūristu skaits. Kalns vilināja īpaši slēpošanas sporta cienītājus no Rīgas.

1944.gadā vācu armija iznīcina skatu torni.

1950.gada 12.februārī tika atklāts jaunais tramplīns.

1950.gada 16.martā notika lielākās slēpošanas sporta sacensības Gaiziņkalna vēsturē – republikas meistarsacīkstes slēpošanā. No tā laika Gaiziņā regulāri tika rīkotas sacensības distanču slēpošanā, gan slalomā, arī tramplīnlēkšanā.

Gandrīz katrs kalnu slēpošanas iesācējs pamēģināja tikt lejā no Gaiziņkalna nogāzēm – Ošu gravu, Dāmu paradīzi vai Golgātu.

1955.gada 17.aprīlī tiek rīkots pirmais slēpotāju karnevāls.

20.gs. 60-70 gadiem Gaiziņkalna virsotnē iestājās klusums, jo bija paredzēta raķešu bāzes izbūve.

1987. gadā 1500 ha platībā izveidoja Gaiziņkalna dabas parku, kas iekļāvās 1977. gadā izveidotajā Vestienas aizsargājamo ainavu liegumā. Tāpēc Gaiziņkalns kopš 1987. gada ir divkārši aizsargājams.

20.gs.80 gadu sākumā tika uzsākta jaunā skatu torņa celtniecība, taču tā tika pārtraukta 1991.gadā -  tornis netika pabeigts.

2012.gada 14.decembrī tiek uzspridzināts Gaiziņkalna skatu tornis.

Ļoti ceru, ka Gaiziņkalns atdzims un mēs varēsim būt lepni, ka kalna galā plīvos sarkanbaltsarkanais karogs!

Ines, Inēēs...

Mans vārds parādās uz dažām izkārtnēm. Bieži pasmaidu, kad manu vārdu izrunā citās valstīs, piemēram, vāciešiem esmu inēze, spāņiem - inēz, itāļiem-ines.

Seviļā, Spānijā

Vācijā

Polijā