Malta
Šis īsais ceļojums bija īpaši gaidīts, jo izdevās īstenot sen plānotu ceļojumu uz krāsaino un dzīvespriecīgo salu - Maltu.
Kamēr Latvijā vēl laiks nelutina, ļoti gribējās papildu uzņemt dabīgo C vitamīnu, tur kur ir siltāks, šoreiz mans ceļojums uz brīnišķīgu Vidusjūras salu-Maltu. Man Malta pilnīgi noteikti ir pozitīvs atklājums. Malta ir skaista, saulaina, krāsaina, romantiska un senatnīga. Maltu visapkārt apskauj jūra, tā pēc saviem izmēriem ir salīdzināma ar Rīgu, ir tik patīkami, ka sala nav liela un apskates objekti ir visapkārt un tos ir viegli sasniegt.
Ja man būtu jāveido sava Maltas ceļojuma pastkartīte, es noteikti tajā iekļautu fotogrāfijas no Maltas galvaspilsētas Valletas krāsainajiem koka balkoniņiem, kas viens par otru skaistāks kā skapīši izvirzījušies ārpus namu sienām, fotogrāfijas no maltiešu māju lieveņiem un namdurvīm, ko rotā unikāli durvju klauvekļi, kā arī fotogrāfijas no otras lielākās arhipelāga salas – Gozo, kas apbur ar savām gleznainajām ainavām, izroboto krasta līniju, klintīm, Xlendi līci un salas galvaspilsētas Viktorijas citadeli.
Ceļojuma laikā neliedzu sev izbaudīt Maltas nacionālo virtuvi, nobaudīju gan Vidusjūras zivis un citus jūras produktus, kā arī dārzeņus.
Gozo salā noķēru ziedošo pavasari un pirmos pavasara saules starus, izjutu maltiešu dzīvesprieku, viesmīlību, laipnību un smaidus, kas aicina atgriezties Maltā vēlreiz. Šis ceļojums man atvēra durvis jaunām cerībām, sapņiem un iespējām. Paldies maniem foršajiem līdzbraucējiem, kuri padarīja šo ceļojumu brīnišķīgu!
Ikvienam novēlu atvērt acis, ausis un sirdi, ļauties mirklim, priecāties, smaidīt sev un sniegt smaidu citiem.
Ja vēlies sevi palutināt ar dabīgo C vitamīnu Maltā, raksti, palīdzēšu izveidot Tev tava skaistā ceļojuma maršrutu!!
Kanāriju salu pērle - Tenerife.
Pasaule taču ir liela, kāpēc neļauties kārdinājumam to atklāt un iepazīt, vai ne?!No viesnīcas jumta paveras debešķīgs skats uz Los Gigantes klintīm, brīnišķīga vieta kur sagaidīt saullēktu un saulrietu.
Itālijas ezeri- Garda, Tenno, Komo.
Laiks:11.07.-19.07.2015.
Maršruts: Bergamo, Verona, Garda ezers – Sirmione, Bardolino, Garda, Riva del Garda, Limone sul Garda, Torbole, Tenno ezers, Madonna di Campiglio – Dolomītalpi, Pinzolo un Komo ezers – Komo un Bellagio pilsētas
Ceļojumu ar īrētu auto sākām un beidzām Bergamo lidostā. Pirmās divas ceļojuma dienas pavadījām Veronā - traģisko mīlētāju Romeo un Džuljetas pilsētā. Pilsēta pozitīvi pārsteidza, apskatījām Veronas romiešu amfiteātri, kas pasaulē slavens ar operas festivālu, Erbes laukumu, Džuljetas pagalmu un balkoniņu. Džuljetas balkoniņš un ēkas mazais iekšpagalms nepārsteidza, cilvēku pūļu dēļ nebija iespējams to kārtīgi aplūkot, uzraksti uz sienām šķita nepievilcīgi.
Lai arī jūlija mēnesis ir karstākais tūrisma mēnesis, tūristu burzmas nebija jūtamas, varējām nesteidzīgi baudīt pilsētas vēsturisko arhitektūru. Verona noteikti ir īstā vietā, kur pavadīt romantisku nedēļas nogali.
Ceļojuma laikā mums ļoti paveicās ar laiku, visas dienas bija saulainas un karstas līdz pat +40 grādiem, tāpēc bez gardā itāļu saldējuma neiztikām ne dienas, jo prasījās pēc kāda atvēsinoša kāruma.
Pēc Veronas mēs savu ceļojumu turpinājām pa Garda ezera labo krastu. Ceļš gar ezeru ir acīm baudāms – mazie kalnu ciematiņi katrs tik ļoti atšķirīgs un skaists, burvīgas dabas ainavas, mazākiem un lielākiem olīšiem nobērtas pludmales, milzīgās cipreses, daudzie pilsētu baznīcu zvanu torņi, krāsainās mājas ar dažādu krāsu slēģiem, jahtu masti, kalnu un klinšu silueti saules dūmakā un vēl un vēl.
Tālāk mazliet īsumā par vietām, ko apskatījām ceļojuma laikā.
Sirmione ir ļoti simpātiska viduslaiku pilsētiņa, kas izvietojusies pussalā Garda ezera dienvidos. Bez jaukas atpūtas pie ezera te iespējams arī apskatīt Skalindžeru pili un romiešu dzejnieka Katullas grotu. Šī kūrortpilsētiņa ir iecienīta sava miera, burvīgo ainavu dēļ. Sirmionē bija mūsu pirmā pilsēta, ko apkstījām pie Garda ezera, brīnišķīga vieta, kur nesteidzīgi atpūsties.
Bardolino
Nedaudz vairāk kā sešu tūkstošu apdzīvotā pilsētiņa atrodas vien 30 km attālumā no Veronas. Bardolino ir vīna un arī olīveļļas muzejs, kur var uzzināt abu Itālijas lepnumu ražošanas vēsturi, kā arī tos nogaršot. Mēs izvēlējāmies apmeklēt vienu no daudzajām vīna darītavām Veneto reģionā (Šis reģions ir starp Itālijas slavenākajiem reģioniem, un šeit tiek radīti tādi vīni kā: Soave, Amarone, Valpolicella, Bardolino un populārais dzirkstošais vīns Prosecco. Veneto ir slavens arī ar to, ka ražotāji izmanto lielākoties savas specifiskās vīnogušķirnes: Garganega, Corvina, Glera (Prosecco), Rondinella, Molinara) – vīna darītavu Tenuta La Presa, kur kopumā tiek ražoti 6 dažādi vīni, t.sk. Bardolino vīns un Napoleone Rosso Veronese vīns. Vīna darītavas apskati apvienojām ar vīnu degustāciju, noteikti iesakām šo vietu apmeklēt arī citiem.
Riva del Garda
Riva del Garda ir galvenais centrs Gardas ezera ziemeļos. Maigs klimats veicina klasisko Vidusjūras veģetāciju ar citronu un lauru kokiem, olīvkokiem un palmām – tā ir kā īsta Vidusjūras sala Dolomītu pakājē. Riva del Gardā pavadījām lielāko savu ceļojuma daļu, un nenožēlojām. Apmetāmies Villa Mazzano, Varones ciematiņā 4km attālumā no ezera. Varones ciematiņā noteikti iesakām apmeklēt iespaidīgo Varones ūdenskritumu.
Riva del Garda ir plašas, labiekārtotas pludmales, kuģīšu piestātne, iespēja izīrēt velosipēdus, dēļus, katamarānus u.c. No Riva del Gardas ātri ar auto var sasniegt citas ezera pilsētas nemērojot lielus attālumus.
Limone sul Garda – nosaukums radies no latīņu vārda “Limen”, kas nozīmē robeža. Mums šī pilsētiņa noteikti paliks atmiņā kā citronu pilsētiņa. Piebraucot ar kuģīti tuvāk pie krasta, pirmais kas iekrīt acīs daudzas ēku konstrukcijas ar stabiem. Šīs konstrukcijas ir izveidotas īpaši citronkoku audzēšanai, tad kad kļūst vēsāks tur tiek izveidotas stikla siltumnīcas, lai nodrošinātu kokiem vienmērīgu temperatūru visu gadu. Pilsētiņā var nobaudīt gan citronu saldējumu, gan dažādus citronu bezalkoholiskos, gan alkoholiskos dzērienus. Citrons tiek izmantots arī parfimērijā, kā arī keramikā. Katrai mājai ir keramikas plāksnīte ar citronu.
Torbole – vindsērfinga paradīze, tā atrodas Gardas ezera ziemeļu krastā, Montebaldo un Montebriones kalnu ieskauta. Interesanti vērot kā ezers mainās dienas laikā no rīta tas ir rāms, gluds kā spogulis, bet pēcpusdienā jau parādās vējš, kas piemērots vindsērfingam.
Lago di Tenno – ir īsta miera osta, ar neskartu dabu un kristāldzidru ūdeni, tropiskām krāsām. Ezers atrodas kalnu ielokā, un tas ir oficiāli atzīts par tīrāko saldūdens ezeru Itālijā. Tas lieliski piemērots veldzējošai peldei, mēs to neliedzām sev, baudījām vakara peldes kad vien varējām. Noteikti iesakām ikvienam to apskatīt.
Madonna di Campiglio - Dolomītalpi
Madonna di Campiglio – burvīgs kalnu ciematiņš 60 km attālumā no Riva del Garda, ko par savu mīļāko vietu kalnos izvēlējušies ļoti turīgi cilvēki un kīnozvaigznes un slaveni sportisti. Lai arī lielākā rosība, protams, te notiek ziemā, kad sabrauc slēpotāji, bet vasarā te ir brīnišķīgas iespējas apgūt kalnu takas. Ciematiņā ir ļoti daudz dāžadu kalnā kāpšanas inventāra veikalu, taču cenas ir ļoti augstas.
Dolomītalpi ir īpatnējākie un skaistākie Itālijas kalni. Tie izveidojās no mineralizētiem koraļļiem, ar kuriem bija klāts jūras dibens triasa perioda laikā, un pacēlās pirms 60 miljoniem gadu, kad Āfrikas un Eiropas kontinenti sadūrās. Šīs gaišās klintis izveidojās ledus, saules un lietus korodējošā ietekmē, radot smailes, kādas mēs varam redzēt tagad.
Lielu mūsu sajūsmu izpelnījās Dolomītalpos, netālu no pilsētiņas Madonna di Campiglio esošais 100 metrus augstais Nardisas ūdenskritums – pa augstu klints sienu lejup gāzās ūdens, ļoti iespaidīgi.
No Riva del Garda izlemjam braukt gar ezera otru krastu. Ceļš ir ar daudziem tuneļiem un gariem lēzeniem kāpumiem. Noteikti brauciens prasīs vairāk enerģijas, taču, baudot skaistos skatus, par nogurumu aizmirsīsies.
Pēdējā dienā pirms izlidošanas mājup, nolēmām pavadīt laiku pie Komo ezera, kurš ar savu skaistumu iespaidojis gan dzejniekus un rakstniekus, gan gleznotājus un mūziķus, gan politiķus un karavadoņus. Jāsaka mūs ceļotājus tas tik ļoti nespēja iespaidot kā Garda ezers. Pirmkārt, lai nokļūtu līdz ezeram bija vairākas reizes jāmaksā ceļa nodevas, otrkārt, pie ezera ir grūta piekļuve, piemēram, pie Komo pilsētas neatradām vispār nevienu peldvietu, treškārt, cenas ir daudz augstākas. Bellagio pilsētā atradām vienu bezmaksas piekļuves vietu ezeram, kur arī nopeldējāmies, taču krastmala bija diezgan netīra. Protams, braucot gar ezeru pa šaurajiem ceļiem, ik brīdi paveras ļoti skaisti skati, ezeru ieskauj klintis un kalni, tomēr, ja būtu jāizvēlas pavadīt laiku pie Gardas ezera vai Komo, mēs viennozīmīgi izvēlētos Garda ezeru.
Bergamo
Gaidot savu lidojumu mājup izdevās ar vienu acs kaktiņu apskatīt arī Bergamo. Bergamo ir burvīga pilsēta, kuras vecpilsēta izveidojusies kalnā, bet jaunā pilsēta- kalna pakājē. Vecpilsētas pērle ir Piazza Vecchia- laukums, kas lepojas ar vienu no reģiona skaistākajiem arhitektūras ansambļiem. Šeit var apskatīt 12.gs. Torre rel Comune ēku, kuras tornim ir skaists pulkstenis un katru vakaru 22:00 atskan tā zvans. Šajā laukumā ir arī 16.gs. nogales Biblioteca Civica un 12.gs. Palazzo della Ragione (tiesas nams), kuru rotā Venēcijas lauvas statuja. Cauri Palazzo della Ragione pasāžām var iziet uz Piazza del Duomo- klasicisma stila katedrāles laukumu, kurā dominē Kolleoni kapelas fasāde. Vēl šajā laukumā ir romānikas stilā celtā Santa Maria Maggiore baznīca.
Arrivederci Lago di Garda – mēs noteikti te kādreiz atkal atgriezīsimies!
Ceļojuma iespaidus tūlīt pēc atgriešanās uzreiz ir grūti fiksēt, jo katra diena bija kas īpašs. Bet pilnīgi droši varu teikt, ka ceļojums bija krāsains, aktīvs un relaksēts vienlaikus ar bagātīgu emociju buķeti un galvenais viss tika izdzīvots kopā ar lieliskiem un pozitīviem cilvēkiem.
Garda ezers ir vieta, kur noteikti atgriezīsimies, jo vēl palika daudzas pērles, kuras jāatrod.
Grieķija-zeme, kur aizmirst par raizēm un pulksteni.
Darbs šoreiz mani aizved uz saulainu Grieķiju, Grieķijas kontinentālo daļu, Volos pilsētu pie Egejas jūras.
Grieķijas vidienē ietilpst daudzi mazpazīstami un līdz ar to tūrismam gandrīz neskarti Grieķijas apgabali, taču tie vislabāk sniedz precīzu priekšstatu par mūsdienu Grieķijas dzīvi- tirgiem, tavernām, baznīcā iešanu u.c.
Šajā Grieķijas daļā, pēc manām domām, ir aptverts viss - krāšņa flora un fauna, piekrastes pludmales, Pinda kalni ar augstajām smailēm, Senie Delfi, Meteora ar lieliskajiem bizantiskā stila klosteriem un vēl un vēl.
Volos pilsēta ir viena no lielākajām pilsētām Grieķijā, veidojusies kā ļoti industriāla pilsēta. Tieši šī pilsēta ir lielisks starta punkts, lai iepazītu šo Grieķijas daļu. Ne par velti brīnišķīgā filmā Mamma Mia! tika filmēta Skiatho salā, kas atrodas netālu no Volos pilsētas Egejas jūrā.
Darbs šoreiz mani aizved uz saulainu Grieķiju, Grieķijas kontinentālo daļu, Volos pilsētu pie Egejas jūras.
Grieķijas vidienē ietilpst daudzi mazpazīstami un līdz ar to tūrismam gandrīz neskarti Grieķijas apgabali, taču tie vislabāk sniedz precīzu priekšstatu par mūsdienu Grieķijas dzīvi- tirgiem, tavernām, baznīcā iešanu u.c.
Šajā Grieķijas daļā, pēc manām domām, ir aptverts viss - krāšņa flora un fauna, piekrastes pludmales, Pinda kalni ar augstajām smailēm, Senie Delfi, Meteora ar lieliskajiem bizantiskā stila klosteriem un vēl un vēl.
Volos pilsēta ir viena no lielākajām pilsētām Grieķijā, veidojusies kā ļoti industriāla pilsēta. Tieši šī pilsēta ir lielisks starta punkts, lai iepazītu šo Grieķijas daļu. Ne par velti brīnišķīgā filmā Mamma Mia! tika filmēta Skiatho salā, kas atrodas netālu no Volos pilsētas Egejas jūrā.
Vienas nedēļas laikā 01.03-07.03.2015. mans brauciena maršruts bija šāds:
Rīga-Franfurte-Atēnas-Volos-Makrinitsa-Meteora-Larissa-Atēnas-Frankfurte-Rīga
Laiks pagāja ļoti ātri. Ar vienu acs stūrīti es iepazinu Grieķiju.
Šoreiz sava brauciena aprakstā dalīšos ar jums ar lietām, vietām un ieradumiem, ko es atklāju, iepazinu un kas man paliks atmiņā no Grieķijas:
Katrs otrais grieķis rokās tur rūpju krelles jeb kombolai. Rūpju krelles tiek skaitītas, lai nomierinātos. Krelles iespējams iegādāties gan tirdziņos, gan arī dārglietu veikalos. Krelles var izmantot arī kā brīnišķīgu un košu aksesuāru.
Smēķēšana.
Grieķijā lielākā daļa cilvēku smēķē gan uz ielas, gan sēžot tavernās, gan arī skolās.
Tavernas.
Grieķijas atšķiras ar to, ka liela daļa cilvēku ietur maltītes vasaras restorānos jeb tavernās. Tā kā Volos pilsēta atrodas pie jūras, tavernas ir iecienītākā vieta, kur pavadīt laiku kopā ar draugiem, baudot izcilu maltīti ar skatu uz jūru, kas palīdz aizmirst ikdienas rūpes.
Interesanti bija uzzināt, ka pēc grieķu paražām tavernas apmeklētājiem tiek dota iespēja ieiet virtuvē un izvēlēties pašiem produktus, no kuriem tiek pagatavots ēdiens.
Reliģija.
Pareizticīgā kristietība ir valsts oficiālā reliģija. Katrā ģimenē ļoti stingri tiek ievērotas baznīcas ieražas. Katru svētdienu tiek apmeklēti baznīcu dievkalpojumi. Valstī ir ļoti daudz baznīcu, klosteru un kapelu.
Kafija.
No karstajiem dzērieniem grieķi izvēlās malkot stipru kafiju, kas pagatavota pēc tradicionālās austrumu receptes bez piedevām.
Ēdiens Grieķijā.
Grieķijā ēdieni tiek gatavoti pēc senām receptēm, no svaigiem sezonas produktiem. Grieķi jau no senajiem laikiem uzskata, ka maltītes gatavošana ir gan māksla, gan zinātne, gan arī filozofija.
Dzīvojot Volos pilsetā, kura atrodas tieši pie Egejas jūras, var nobaudīt ļoti daudz dažādas jūras veltes, kuras ir iegūtas no jūras dzidrajiem ūdeņiem, piem., garneles, mīdijas, astoņkājus, sardīnes, gliemenes u.c. Ik rītu sākot no plkst.06:00 vietējie zvejnieki izbrauc krastā ar saviem lomiem un pārdod svaigas jūras veltes tieši no tīkliem.
Pasūtot zivi, restorānos to parasti pasniedz ar galvu, ko grieķi uzskata par gardāko kumosu, turklāt šādi var visvieglāk atpazīt zivs sugu.
Bez jūras veltēm restorānos un tavernās var nobaudīt dažādus gaļas ēdienus, īpaši populāra ir jēra gaļa. Maltītes sākumā parasti tiek pasniegts ūdens, kā arī grieķu pitas maize. No tradicionālajiem ēdieniem man ļoti garšoja moussaka – kārtains sacepums ar maltu jēra gaļu un baklažāniem. Un kā bez chariatiki salata jeb grieķu salātiem, kuri Grieķijā garšo izcili.
Zupas un buljoni Grieķijā nav īpaši pieprasīti, taču no tradicionālajiem ēdieniem te varu nosaukt fasolada jeb pupiņu zupu, ko tradicionāli pasniedz māla podiņos, ļoti sātīga.
Protams, nevar nepieminēt grieķu saldumus-baklava, lukumi, halva…
Grieķu melnā pērle – kalamatas olīva
Braucot pa maziem vai lieliem Grieķijas ceļiem paveras skats uz plašiem olīvkoku audzēm, ne par velti, jo Grieķijā ražo visvairāk olīvu šķirņu pasaulē. Visslavenākā no visām šķirnēm ir tieši kalamatas olīva. Olīvas vai olīveļļa uzturā tiek lietota katru dienu.
Atēnas-Akrapole
Sava brauciena laikā man bija tā iespēja vienu dienu pavadīt Grieķijas galvaspilsētā Atēnās. No rāmās Volos pilsētas Atēnu skaļums, burzma un netīrība šokēja. Apmetos netālu no Montasiraki ielas, tirgus rajonā..grieķu tirgus pilnīgi noteikti atšķiras no Rīgas Centrāltirgus, lai arī tur var iegādāties pilnīgi visu, tomēr haoss un netīrība, kas tur valdīja nemaz, neiekārdināja tur ilgāk palikt.
Atēnas apmeklējums bija kultūras un vēstures mācību stundaJ. Kur nu Atēnas bez akropoles apskates. Pa ceļam uz Akropoli atradu ļoti tīras un košas mazas ieliņas, kas atgādināja Grieķijas jūras piekrastes ciemus. Mazas baznīciņas ar skaistiem iekšpagalmiem, baznīcu zvanu skaņas – var uzelpot..Uzkāpjot akropoles kalnā paveras brīnišķīgs skats uz visu pilsētu…ielejā viena pie otras kā baltas kastītes stāv mājas..
Žēl tikai, ka pati akropole savā pilnā krāšņumā bija redzama tikai daļēji, jo pašlaik tiek veikti vērienīgi rekonstrukcijas darbi..
Meteora
Tā ir unikāla un maģiska vieta, kur pareizticīgo klosteri lidinās debesīs.
Klosteri tika celti jau tālajā X gadsimtā, un līdz mūsdienām saglabājušies un darbojas 6, no tiem viens ir sieviešu klosteris. Klosteri atrodas akmens klinšu virsotnēs vairāk kā puskilometru augstumā.
Ir vairākas leģendas par to, kāpēc šie klosteri tika būvēti tik grūti pieejamās vietās. Viens no populārākajiem uzskatiem ir, ka klosteri tika būvēti, lai nošķirtu mūkus no laicīgās dzīves, kā arī, lai tie būtu tuvāk Dievam.
Apmeklējot šādu sakrālu vietu man, raisījās dziļas pārdomas. Šeit pārņem miers un rāmums…
Makrinitsa jeb balkons Pelion
Tikai 17km no Volos Pilijas kalnos atrodas šis tradicionālais kalnu ciematiņš…Kāpjot pa stāvajām ieliņām kalnā augša pavērās brīnišķīgs skats uz jūru un Volos. Ciematiņā ir saglabājušās tradicionālās dzīvojamās mājas. Ciematiņā vienā no Topali dzimtas mājām ir izveidots muzejs, kurā var apskatīties, kāds bija interjers dzīvojamās mājās vairākus gadsimtus atpakaļ.
Suņi un kaķi
Volos pilsētā suņu un kaķu klātbūtne nebija jūtama, taču iebraucot Makrinitsas pilsētā tie sagaidīja ceļotājus vesels pulks. Kur tik spērām soli, tur kāds dzīvnieks priekšā. Līdzīgi kā makaki pērtiķi Gibraltārā. Skumji, bet lielākajai daļai dzīvnieku kā varēja saprast nav ne saimnieku, ne māju.
Cilvēki
Grieķi sevi vairāk salīdzina ar itāļiem, kam varu piekrist daļēji, jo grieķus iepazinu kā rāmus un organizētus cilvēkus. Cilvēki ir ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi. Ir sajūta, ka esi gaidīts. Pārsteidza viņu lielā interese par Latviju.
Saulainā Andalūzija un Gibraltārs.
Kad Latvijā vēl vasara tikko sāk klauvēt pie durvīm un saule vēl ar kārtīgiem „zobiem”, mēs divi drosmīgie izlēmām doties vasarai pretī , aizceļojot uz saulaino Spānijas dienvidu apgabalu – Andalūziju.
Kāpēc tieši Spānija, Andalūzija? Andalūzija fascinē ar iespaidīgajiem mauru pieminekļiem, skaistajām pakalnu pilsētām, mirdzoši zilo Vidusjūras piekrasti un kalnainās zemes dabisko skaistumu. Mūs ļoti piesaistīja Andalūzijas ģeogrāfiskā atrašanās vieta – krustpunkts, kur satiekas Vidusjūra un Atlantijas okeāns, kā arī tradīcijas, kurās vienlīdz spēcīgas ir gan spāņu, gan arābu kultūras ietekme. Smaržojošie apelsīnu koki, plaši iekoptie olīvu un vīnogu lauki, dabas skaistums, spāņu siestas un absolūti nesteidzīgais dzīves ritms, spāņu vitalitāte, fantastiskā virtuve un vēl un vēl…
Tad nu tagad par visu pēc kārtas….
31.05.-03.06. Malaga
Lai nokļūtu Malagā izmantojām Ryanair lidojumus Rīga-Oslo-Malaga. Kā jau iepriekš bijām sarunājuši, mūs Malagas lidostā sagaidīja naktsmītnes saimnieki Elisabeth ar Fali. Patīkama sajūta, ka esam gaidīti un arī laiks Spānijā ir daudz, daudz siltāks nekā Latvijā. Tā kā ir jau pusnakts, saimnieki ātri mums visu izrāda un dodamies pie miera.
Nākamā dienā esam pilni entuziasma, lai apskatītu Malagu-spāņu tautas dēla Pablo Pikaso dzimšanas vietu, kā arī Costa del Sol galvaspilsētu. Malaga ir ostas pilsēta, tā atrodas starp Vidusjūru un apkārt esošiem kalniem. Varētu teikt, ka pilsētas pludmale atrodas teju vai tās centrā. Tipiski kūrortiem, gar pašu krastu stiepjas promenāde, kurai blakus ir daudzstāvu mājas.
Mums paveicās 01.06. bija muzeju diena, tāpēc gan Pablo Pikaso māju, gan Alcazabas pili apmeklējam bez ieejas maksas. Pilsētā ļoti harmoniski senatnīgais satiekas ar mūsdienīgo. Brīnišķīga pilsēta ar krāšņiem, ziedošiem dārziem, palmām un apelsīnkokiem, draudzīgiem papagaiļiem un mierīgiem baložiem. Jau pirmajā dienā sapratām, kas ir siesta, laikā no plkst.14:00-17:30 viss gandrīz bija ciet, uz ielām tikai mēs un vēl daži tūristi…
Spānijā, īstā rosība notiek vakarā, kad visi spāņi iziet ielās un bauda gardos spāņu ēdienus, piem. ļoti populāras ir tapas – uzkodas pie alus vai vīna. Bez izņēmuma tapas var nobaudīt ikvienā bārā un krodziņā. Otrās ceļojuma dienas vakarā saimnieki Elisabeth un Fali mūs un vēl citus viņu viesus uzaicināja uz vakariņām tapas bārā pašā Malagas pilsētas sirdī, pie katedrāles. Tapas ir ļoti daudzveidīgas, tās ir gan aukstas, gan karstas, tās var būt marinētas olīves, siers vai zivis, vai arī siltas mērces ar gaļu, kā tapa tika pasniegta arī gaspačo zupa. Mūsu top tapas: jamon serrano - sālīts šķiņķis, kas vītināts kalnu gaisā, tortilla a la espanola – bieza spāņu omlete, calamares fritos – kalmāra gredzeni, ensaladilla rusa – tunča, garneļu salāti. Ļoti gardi! Patīkama bija kompānija – bija gan pāris no Holandes, gan sieviete no Bulgārijas, gan students no Šveices, vairākas meitenes no Lielbritānijas un mēs. Jā, mūsu saimniekiem mēs bijām pirmie viesi no Latvijas.
Lieliska satikšanās un iespēja vienlaicīgi iepazīt tik daudz jaunus cilvēkus un pastāstīt par mūsu burvīgo zemi –Latviju.
03.06. Malaga- Marbella-Ronda- Algecira
Pēc Malagas pilsētas apskates tālāk Malagas dzelzceļa stacijā AVIS saņemam rezervēto auto, kurš būs mūsu rīcībā turpmākās 8 dienas apskatot citas Andalūzijas, Valensijas pilsētas un arī Gibraltāru.
Viss ar auto saņemšanu izdevās gandrīz gludi, tikai neliels fakts, ko pirms tam nezinājām, ka norēķināties par auto īri var tikai ar kredītkarti, taču viss beigās izdevās un mūsu rokās jau pilnīgi jauna Citroen C3 auto atslēgas.
Nu ko, Andalūzija mēs dodamies tevi tuvāk iepazīt!
Turpmāk mūsu ceļš veda uz seno mauru pilsētu – Rondu, kas ir Spānijas nacionālais piemineklis. Jāpiemin, ka ceļš no Marbellas uz Rondu ir ļoti gleznains, apkārt vieni kalni, jāierēķina ilgāks laiks ceļam, jo braukšanas ātrums vidēji 60km /h. Taču ir vērts doties šajā burvīgajā piedzīvojumā, jo dabas skati ir fantastiski, neaprakstāmas sajūtas ir kad kalnu ielokā paveras baltie ciematiņi, kas sākumā atgādina vienkārši baltas klintis, taču pietuvojoties tiem saprotam, ka tās ir sniegoti baltas nobalsinātas mājas.
Ronda izveidojusies uz masīva kaļķakmens klintāja apmēram 750m virs jūras līmeņa un vidū to pārdala vairāk kā 100m dziļa, šaura aiza, kas atdala 13.gadsimta veco pilsētas daļu no 18.gadsimta jaunās pilsētas daļas. Pilsētas dienviddaļa, kur atrodas galvenie vēsturiskie pieminekļi, ir tipisks mauru stila "pueblo blanco - baltais ciems". Ciems ar bruģētām ieliņām, režģotiem logiem un balti balsinātām mājiņām. Te arī mājo viena no vecākajām un lielākajām vēršu cīņu arēnām - Plaza de Toros. Vēršu cīņu māksla ir cildena spāņu kultūras mantojuma sastāvdaļa. Diemžēl mums neizdevās apskatīt klātienē vēršu cīņas, taču izbaudīt Rondas pilsētas atmosfēru gan.
Tālāk turpinām ceļu gar citiem kalnu baltajiem ciematiņiem, pa ceļam satiekam vairākus kalnu kazu barusJ…pēc nepilnas stundas esam jau sasnieguši Spānijas dienvidu ostas pilsētu Algeciras, tā ir viena no lielākajām ostām Eiropā un pasaulē. Tā atrodas 20 km uz ziemeļaustrumiem no Tarifas uz Rio de la Miel, kas ir dienvidu upe Ibērijas pussalā un kontinentālajā Eiropā, kā arī 8km no pilsētas atrodas Gibraltārs.
Algeciras pilsēta nav tūristu top pilsēta, taču tai piemīt savs šarms. Ļoti pārsteidza tas, ka lai arī pilsētā ir osta, tomēr pludmales ir izcilas, viss ir sakopts un nekas netraucē, lai baudītu atpūtu pie jūras.
Mūsu viesnīca El Bahia jūras krastā bija fantastiska vieta, lai mēs varētu justies relaksēti un laimīgi.
04.06. Gibraltārs
Šodien diena ieplānota braucienam uz Gibraltāru. Mēs izvēlamies turp doties ar autobusu.
Spānijā viena brauciena biļetes cena pilsētas autobusā ir 1,35EUR. Ja jābrauc tālāk no pilsētas centra zonas, tad vidēji 2,50EUR.
Līdz Gibraltāram un atpakaļ ceļš personai izmaksāja ~5,00EUR. Vēl runājot par autobusiem, autobusu pieturās ārpus centra nav informācijas par autobusa atiešanas laikiem, zināms tikai, ka tie kursē ar 20 vai 30min intervālu.
Mums nācās pagaidīt kādu laiciņu, taču savu autobusu sagaidījām. Pēc 45min esam jau pie Gibraltāra pasu kontroles punkta, viss gludi, šķērsojam Gibraltāru. Pašos Spānijas dienvidos Vidusjūrā iestiepjas zemesrags, uz kura 400 metru augstumā paceļas kaļķakmens klints. Tā kopā ar puskilometru garo smilšaino zemes šaurumu, kas Spānijas dienvidos savieno Vidusjūru ar Atlantijas okeānu un šķir Eiropu no Āfrikas, tad arī veido Gibraltāru - mazu, Lielbritānijai pakļautu valstiņu ar savu pārvaldi, karogu un naudu.
Dīvaina sajūta pārņem apzinoties, ka ceļš pa kuru ej ir arī lidlauks. Visapkārt visi runā angliski, tas mūs iepriecina. Pēc naudas samainīšanas, ejam uz pacēlāju, lai brauktu augšā klintī. Brauciens ar pacēlāju turp un atpakaļ, bez papildus iespējas apmeklēt alas un citus objektus mums izmaksā gandrīz 30,00EUR, bet tas neliek vilties.
Braucot augšā mūs brīdina, lai noslēpjam visu pārtiku, jo Āfrikas savvaļas Makaku pērtiķīši to vien gaida, lai pamielotos ar tūristu līdz paņemtajiem labumiem. Un tie nebija tukši vārdi, pērtiķi tūristus tiešām ļoti gaida. Tā kā pērtiķi ir savvaļas, tie tik tiešām ir mežonīgi. Pērtiķiem nebija šķērslis uzbrukt māmiņai ar bērnu ratiņos un izraut no somas picas kārbu, arī mums pērtiķis gribēja nozagt sulas paku. Kādai citai meitenei pērtiķis paspēja noraut jaku un to aizvilkt savā migā…Makaku pērtiķi ir Gibraltāra viens no simboliem, taču tie ir bīstami, un par to mēs pārliecinājāmies. Nu ko, pirmo šoku saņēmuši dodamies mierīgā pastaigā pa klinti, lai tvertu jūras skatus. Laiks bija tveicīgs +35 grādi, bezvējš, bet izcils laiks, lai varētu ieraudzīt Āfrikas kontinenta aprises..lieliska sajūta..tikai nedaudz km mūs šķir no Āfrikas..
Viss redzētais būs foto kadros fiksēts, taču sajūtas vēl ilgi paliks mūsos…
Pēc tiks karstas dienas patīkama pelde jūrā…un glāze veldzējoša Spānijas sangrija ar ledu. Sangrija Spānijā garšo daudz, daudz labāk nekā Latvijā nopērkamais.
05.06.Algecira-Tarifa-Cadiz-Rota
No Kosta de la Sola braucam pa Kosta de la Lusa jeb Gaismas krastu. Šo piekrasti sauc par Atlantijas okeāna piekrasti, kas sākas Andalūzijā no Algeciras līdz Portugāles robežai. Šajā piekrastē ir lieliski smilšu liedagi, taču daudzos aprakstos teikts, ka maz atpūtnieku, jo ir auksts ūdens, kam negribētos piekrist. Atlantijas okeāna ūdens bija pat mazliet siltāks nekā jūras ūdens, taču kam piekrītu tur pūš stipri vēji un viļņu augstums bieži sasniedz tādu līmeni, ka pelde tajā kļūst dzīvībai bīstama. Peldoties okeānā grūti bija noturēties pretī spēcīgajiem viļņiem.
Tarifas pilsēta ir slavena kaitotāju un sērferu pilsēta, taču tā ir arī pats galējais Eiropas dienvidu punkts.
Tā kā pilsēta atrodas rokas stiepienā no Āfrikas, tad moru ietekmi pilsētas plānojumā nevar nepamanīt. Medīna ar tās šaurajām ieliņām un daudzajiem austrumnieciskiem elementiem rada sajūtu, ka dzīve te ir apstājusies, tikai ik pa laikam piestāj prāmji, kas nodrošina satiksmi starp Eiropu un Āfriku. Ideālā vieta, lai pavadītu nesteidzīgu atpūtu. Šeit arī daudz ļoti labu kempinga vietu.
Tālāk dodamies uz pilsētu Cadiz, kur dzīvojamās mājas izvietotas pie paša okeāna krasta. Siltās Golfa straumes dēļ Cadiz iespējams okeānā peldēties pat oktobrī, arī jūnija sākumā ūdens bija silts kā piens.
Cadiz mūsu galvenais mērķis bija apskatīt San Sebastian fortu, ko arī izdarām. Pavisam viegli atrodam parking vietu, 1h-1,60EUR un dodamies apskatīt fortu un piekrasti. Pašā pludmalē pamanām daudz laivas, kas sasēdušās uz okeāna grunts, ūdens ir atkāpies. Cadiz, kā jau okeāna piekrastē, ir novērojams paliela ūdens līmeņa atšķirība paisuma un bēguma laikā.
Cadiz vecpilsēta ir viena no senākajām pilsētām pasaulē, runā, ka Kolumbs tieši šeit uzsācis braucienu uz Jauno pasauli. Pilsētā saimniekojuši gan mauri, gan pat romieši. Pašā pievakarē sasniedzam Rotas pilsētiņu, kur izlemjam pagaršot meksikāņu virtuvi. Meksikānis pats ar savām rokām mums pagatavo buritto, izcila garša.
06.06. Rota-Heresa de la Fontena-Seviļa-Granāda- Salobrena
Šodien pārbrauciens ar auto būs garāks nekā citas dienas. No paša rīta iebraucam Heresa de la Frontera pilsētiņā, tā ir heresa ražošanas centrs. Šeit atrodas vairākas slavenas vīna darītavas- Gonzalez Byass un Pedro Domecq. Dzērienu heress pie mums bieži sauc par šeriju un pasniedz ar svaigu zemeni glāzes dibenā. Spāņi heresa darīšanā izmanto gaišās vīnogas Palomino, kurām reizēm pievieno saldās Pedro Ximenes un aromātiskās Moscatel šķirnes vīnogas.
Heress ir ļoti daudzveidīgs vīns – no pilnībā sausa līdz ļoti saldam un ārkārtīgi piesātinātam. Par labāko tiek uzskatīts fino stila heress, kura nobriešana notiek zem mucā izveidojušās rauga (flor) kārtiņas.
Paši spāņi uzskata, ka heresu vajag dzert no rītiem – lai uzlabotu garastāvokli, pusdienās – ēstgribas radīšanai, bet vakaros – jaukiem sapņiem. Tas, kurš to ir pārbaudījis, zina, ka šai patiesībai nav ne mazākā iemesla neticēt.
Diemžēl mums neizdevās apskatīt darītavu, jo tikai konkrētos laikos notiek ekskursijas.
Tā kā mūsu brauciena plānos nebija ilga uzkavēšanās lielpilsētās, tad Seviļā pavadām pavisam neilgu laiku. Pārsteidzoši skaista ir Seviļas katedrāle, skatu laukumi, dārzi, tās vēsture, tirdziņi, veikaliņi ar vien šai vietai raksturīgiem produktiem, suvenīriem un lietām. Mūsu secinājums, ka uz Seviļu noteikti vajadzētu atgriezties kādā vēsākā gadalaikā, kad ar lielāku baudu varētu apskatīt ievērojamākos apskates objektus.
Pēc lielpilsētas mūsu ceļš ved uz vienu no skaistākajām Spānijas pilsētām - Granadu, monumentāla un vēsturisku notikumu apvīta tā plešas Sjerra Nevadas kalnu pakājē. Daudzus gadsimtus pilsēta ir bijusi arābu un kristiešu kultūru krustpunkts, un tas ir atstājis neizdzēšamas pēdas tās veidolā. Granāda ir slavena ar daudziem svarīgiem vēstures pieminekļiem, ko tā mantojusi no mauru laikmeta, gotiskā perioda un renesanses. Piedevām pilsēta ir izslavēta ar amatnieku darbnīcām un cehiem, kur top Spānijas labākās ģitāras. Granādā apskatīsiet slaveno Alhambru, kas ir ne tikai Granādas, bet arī visas Spānijas izcilākais mauru perioda piemineklis un ir UNESCO Cilvēces Mantojuma sarakstā. Šī lieliskā celtne ir katra Andalūzijas apmeklētāja obligāts apskates objekts, diemžēl tā kā mēs pie pils piebraucām stundu pirms slēgšanas mums neizdevās to apskatīt.
No šīs pilsētas vizītes visspilgtāk paliks atmiņā tieši Sjerra Nevada kalni ar sniegotajām virsotnēm.
Diena bija ļoti gara, tik ļoti pietrūka veldzējošas peldes jūrā, ka steigšus devāmies uz tuvāko piekrastes pilsētiņu Salobrena.
Salobrena pilsēta nav plaši izslavēta, tāpēc mums tas bija ļoti burvīgs atklājums. Pilsētiņa ir izvietota uz pakalna pie Costa Tropical piekrastes, no pilsētas pilskalna virsotnes paveras krāšņs skats uz Sjerra Nevadas kalniem.
Pilsētiņas ieliņas atgādina Rondas vecpilsētu ar savu atmosfēru, tās brīžam tik šauras, ka nav iespējams izspraukties tām cauri. Interesanti, ka pilsētas vecpilsēta atrodas paša pakalna virsotnē, kur atjaunota mauru pils.
Tā kā pirms tam nebijām rezervējuši naktsmītni, tad mūsu pirmais uzdevums bija tikt pie interneta. Piestājām pie jūras, kur atrodas japāņu krodziņš. Laipni jautāju saimniecei vai Wifi ir, viņa atbild yes, yes. Lieliski, saprotam, ka jāapvieno lietderīgais ar patīkamo. Ērti iekārtojamies pie galdiņa, kad pamanām, ka saimniece rokās nes rūteri, izrādās, ka viņa speciāli mums atnesusi rūteri no savām mājām. Mums vienkārši trūka vārdu. Viss izdevās lieliski, booking.com atradām pansiju Mari Carmen, tālāk stāsts par to sekos.
07.06.Salobrena
Diena vienkārši atpūtai pie jūras. Pludmales piekrastē ir labiekārtotas, ikviens var atrast ideālu vietu atpūtai.
Nebrīnīties, ja sauļojoties pēkšņi pie jums pienāks melnādainie saulesbriļļu un salmu cepuru, šaļļu un citu noderīgu lietu tirgotāji. Tos var sastapt daudz un dažādās vietās.
Salobrena vakarā pie jūras izdevās arī nobaudīt koka laivās uz iekurtas uguns ceptas sardīnes.
Ko tik gardu nebiju ēdusi nekad. Tiem, kuriem zivis garšo Spānijas gastronomija būs paradīze. Mums tā bija.
08.06.Salobrena-Almeria-Alikante
08.06.-12.06. Alikante
Tā kā mājuplidojums mums bija plānots no Alikantes pilsētas, tad atlikušās ceļojuma dienas pavadījām tur.
Alikantes apkārtnē atrodas viena no populāram kūrortu zonām Costa Blanca. Alikantē senatnīgais mijas ar moderno. Šī pilsēta pārsteidz savus viesus ar bagātīgu spāņu kultūras, arhitektūras, vēstures salikumu un bezrūpīgas izklaides iespējām – pilsēta ir slavena ar savu naktsdzīvi un mazajiem krodziņiem, skaisto pludmali un vareno skatu no tās slavenās klints.
Pāri Alikantei paceļas milzīga klints, uz kuras atrodas Santa Barbara cietoksnis. Klints ir kļuvusi par šīs pilsētas simbolu, savukārt cietoksnis ir pārtapis par mākslas darbu izstādīšanas vietu. Pastāv trīs veidi, kā iespējams apmeklēt Santa Barbaras cietoksni – ar automašīnu pa klintī izbūvētu ceļu, ar liftu, kas savieno pilsētas piekrastes ceļu ar pašu cietokšņa virsotni un kāpjot kājām pa gleznaini iekoptajām terasēm. Iesakām aplūkot brīnišķīgo ainavu, kas paveras no klints virsotnes!
Noteikti nākamreiz apciemojot Alikanti, mēs apciemosim Tabarkas salu, kas ir mazākā apdzīvotā sala Spānijā, no Alikantes tikai 20km attālumā.
Aprakstot mūsu ceļojuma piezīmes vēlos arī dalīties ar jums sajūtās par Spānijas iedzīvotājiem – pašiem spāņiem.
Mūsu atklātais spāņu portrets
Spāņi ir ļoti sabiedriski un neparasti vitāli, viņi ar tikpat lielu enerģiju nododas dzīves baudīšanai kā darbam.
Spāņi neļauj pulkstenim kļūt par viņu dzīves noteicēju, tie pielāgo darba pienākumus sociālās dzīves prasībām.
Ne par velti spāņi ir atzīti par vislaimīgāko tautu Eiropā. Spāņu dzīvē galvenais ir miers.
Lai arī spāņi velta laiku ierastām un pārbaudītām vērtībām, tomēr tie nezaudē savu vitalitāti un temperamentu.
Spānijā sabiedrība balstā uz lielām ģimenēm, ar to izskaidrojams, ka vienā mājā dzīvo vismaz trīs paaudzes.
Mañana (manjana) - tā ir spāņu iemīļota atbilde – kas nozīmē rīt, gandrīz viss tiek atlikts uz rītu.
Ir daudz, ko mēs varētu no viņiem mācīties!
Iepriekš savā aprakstā neminēju neko par naktsmītnēm, te mūsu pieredze un praktiska informācija:
Malaga
Tiem ceļotājiem, kuri vēl ne reizi nav izmantojuši iespēju meklēt naktsmītnes caur www.airbnb.com/iesaku to darīt, jo tieši šajā portālā atradām ekonomisku variantu naktsmītnei Malagas pilsētā.
Iesaku apmesties pie Elisabeth & Fali. Viņiem ir vairāki apartamenti gan Malagas centrā, gan arī Malagas dzīvojamā rajonā, kas ir 2min attālumā no pludmales. Mēs apmetāmies dzīvoklī, kurā dzīvo paši saimnieki, un mūsu gadījumā tas bija lielisks piedzīvojums un iespēja tuvāk saprast kā dzīvo spāņi, kāda ir viņu ikdiena un ieradumi. Var tikai apbrīnot spāņu dzīvesprieku un vitalitāti, nesteidzīgo dzīves ritmu, kā arī mieru.
Algecira
Tā kā tālāk devāmies uz Gibraltāra pusi, nākamo naktsmītni El Bahía, Cabo Creus, s/n, 11205 Alhesirasa izvēlējāmies 9km no Gibraltāra. Viesnīca atrodas tieši pretī Gibraltāram pie pašas jūras krasta. Visām istabiņām ir balkons ar skatu uz jūru, kā arī ir pieejams bezvadu internets. Vidējā cena ne sezonā divām personām par nakti bez brokastīm 35,00EUR. Kopumā vērtējot izcila atrašanās vieta, noteikti gribētu tur atgriezties.
Rota
Rotas pilsētiņu iznāca apmeklēt pavisam neplānoti, jo braucot no Cadiz nākamās dienas mērķis bija Seviļa, tāpēc šī pilsētiņa bija izdevīga tieši atrašanās vietas ziņā. Hostelis la Giraldi, www.hostallagiralda.com/ atrodas aptuveni 5min. gājienā no pludmales "Playa de la Costilla", kā arī atrodas pavisam tuvu vecpilsētai. Lieliska vieta, kur izbaudīt peldi Atlantijas okeānā.
Cena par nakti ar brokastīm 40,00EUR.
Salobrena
Pēc Seviļas un Granādas apskates, vēlējāmies atgriezties pie Vidusjūras un turpmākās divas dienas apmetāmies brīnišķīgā pansijā Pension Mari Carmen , Calle Nueva, 32, Motril. Pension Mari Carmen atrodas ideālā vietā, 5min gājienā no jūras. No ikviena pansijas numuriņa paveras debešķīgs skats uz jūru un Serra Nevada kalniem. Pansijas jumta daļā ierīkotas divas terases, kuras brīvi pieejamas ikvienam viesim. Pansijas saimniece, lai arī nerunā angliski, tomēr saprasties nav problēmu. Mūs ļoti patīkami pārsteidza sirsnīgā sagaidīšana, saimniece bija sarūpējusi uzkodu plati, lai pēc garā ceļa varam to mierīgi nobaudīt uz pansijas terases.Šī pansija ir mūsu favorīte, noteikti iesakām to. Cena par nakti 30,00EUR.
Alikante
Visu ceļojuma laiku centāmies apmesties vietās, kuras atrodas tuvumā ūdeņiem, tāpēc Alikantes pilsēta nebija izņēmums. Atlikušo ceļojuma laiku dzīvojām Hotel Mio Cid , Avenida Costablanca, 22 A, Cabo Huertas, 03540 Alikante. Viesnīca veidota viduslaiku tematikā un tā atrodas Alikantes rajonā Cabo de Huertas. Ap āra peldbaseinu izvietotajos numuros ir pieejams bezmaksas bezvadu internets un gaisa kondicionētājs. No numuru privātajām terasēm paveras skats uz jūru vai dārzu. Viesnīcas restorānā Tizona tiek piedāvāti daudzveidīgi vietējās virtuves un Vidusjūras reģiona virtuves ēdieni. Almadrabas pludmales ir 200 metru attālumā no viesnīcas Mio Cid, savukārt Albuferetas pludmale ir 400 metru attālumā. Sanhuana pludmale un Alikantes centrs atrodas 10 minūšu autobusa brauciena attālumā, turklāt pie viesnīcas pietur satiksmes autobusi.
4 naktis mums izmaksāja 150,00EUR.
Šajās burvīgajās dienās mēs esam iemīlējuši šo zemi un noteikti atgriezīsimies!!!
Tas bija aizraujošs un tajā pašā laikā dziedinošs ceļojums!!!
Ikvienam novēlam izjust ko līdzīgu!!!
Tas arī šoreiz viss…ne vārdos, ne foto nevar ietvert visas sajūtas un emocijas, kas iegūtas, taču dalīšanās prieks ir dubults prieks!!!
Krimas atklāšana:)
Šogad savu vasaras atvaļinājumu izlēmām pavadīt Ukrainas labākajā kūrortā – Krimā.
Krimas skaistā daba, unikālie kultūras un vēstures pieminekļi, daudzie piedzīvojumu stāsti bija galvenais, kāpēc mēs izlēmām braukt uz šo zemi.
Tā nu mēs 4 jaunieši 10.augustā uzsākām savu ceļojumu ar auto uz Krimu, lai pabūtu neierastā (vai ne tik sen aizmirstā) gaisotnē.
1.diena
Rīga-Bauska-Viļņa-Augustow-Bylostok-Chelm-Manevychi
Plkst. 10:00 izbraucam no Rīgas. Lai sasniegtu Ukrainas robežu izvēlamies braukt caur Lietuvu un Poliju. Ar katru reizi ceļš cauri šīm valstīm kļūst patīkamāks, jo to kvalitāte katru gadu tikai kļūst labāka. Polijas-Ukrainas robežu sasniedzam pēc plkst. 2 naktī. Pirmais ko pamānām ir vairāku kilometru garā „fūrinieku” rinda. Ļoti ceram, ka mums nebūs jāstājas šīs rindas galā un paldies Dievam, piebraucam tuvāk robežpunktam un robežsargs mums jau māj, lai braucam tuvāk. Tikai kādas 5 vieglās automašīnas stāv rindā mums priekšā. Aptuveni 45 minūšu laikā šķērsojam Ukrainas robežu. Robežpunktā vizuāli tika pārbaudīts bagāžnieks, koferu saturs nebija jārāda, un, protams, parastā procedūra personu apliecinošu dokumentu pārbaude. Sākumā iebraucot robežpunktā nevar saprast, kur jābrauc, kur īsti jāstāv, vai kādi papīri jāpilda, tāpēc noteikti nevajag baidīties un vajag jautāt visu uz vietas. Daži padomi: ja brauciet ar īrētu auto, tad uz robežas prasa uzrādīt arī auto īpašnieka pilnvaru (vēlams krievu valodā), noteikti vajag iegādāties arī Zaļo karti.
Pēc veiksmīgas un ātras robežas šķērsošanas, sākam meklēt naktsmītnes. Šī brauciena laikā nekur tās iepriekš neesam rezervējuši. Naktsmītni atrodam Manevychi pilsētiņā- viesnīca Oskar par 400,00 grivnām numuriņš ar divām atsevišķām istabām un dušu. Līdz šim esam jau nobraukuši 1118km.
2.diena
Manevychi-Kijeva-Odesa
Turpinām ceļu uz Ukrainas galvaspilsētu – Kijevu. Lai sasniegtu Krimu izvēlamies braukt vairāk pa galvenajiem ceļiem, jo to kvalitāte ir daudz, daudz labāka. Kijevas centru apskatām izbraucot ar auto un esam ļoti patīkami pārsteigti. Uz Kijevu noteikti ir vērts atlidot kādā nedēļas nogalē un izstaigāt tās slavenos parkus, neparastos muzejus. Tālāk ceļš mūs ved uz Ukrainas rūpniecisko centru un ostas pilsētu-Odesu. Odesā ierodamies ap plkst.23:00. Ar navigācijas palīdzību sākam meklēt tuvākās viesnīcas. Apskatām dažāda veida naktsmītnes sākot no padomju laika kopmītnēm ar metāla gultām, viesnīcu pašā centrā, kur nav siltā ūdens un 4 zvaigžņu viesnīcu. Cenas par nakti par 2 vietīgu numuriņu sākas no 400 grivnām un uz augšu. Beigu beigās paliekam brīvdienu mājā ārpus pilsētas centra. Par 400 grivnām mūsu rīcībā ir labiekārtota dzīvojamā istaba ar virtuvi un dušu.
3.diena
Odesa-Mykolav-Simferapole
Gaisa temperatūra ir + 35 grādi. Tā kā brauciena galamērķis ir Krima, tad Odesā uzkavējamies neilgi. Pilsēta ir unikāla ar to, ka tā ir uzbūvēta uz smilšakmens slāņa un zem pilsētas ir izveidoti daudzi tuneļi t.sk. katakombas. Par 50 grivnām izmantojam iespēju krievu gida vadībā izstaigāt šo unikālo vēsturisko objektu, kas ticis izrakts 19.gs. un to gadu gadiem ir izmantojuši revolucionāri, gan Otrā Pasaules kara partizāni. Ir tikai apbrīnojami, kā cilvēki šādās katakombās ir spējuši izdzīvot.
Pēc ekskursijas ap plkst.14:00 izbraucam uz Krimas pussalu. Visapkārt paveras brīnišķīgas ainavas- vīnogu, arbūzu, meloņu, saulespuķu lauki, gar ceļmalām turpat no lauka var nopirkt visus šo gardos augļus. Arī mēs piestājam un nopērkam savu pirmo arbūzu par 5 grivnām un pie ziedošo saulespuķu lauka to ātri vien nobaudāmJ. Un jāsaka, ka tas garšo 100 reizes labāk nekā veikalos pie mums.
Ap plkst.19:00 liels prieks ieraudzīt Krimas zīmiJ. Tālāk braucam līdz Krimas galvaspilsētai Simferapolei. Pa ceļam mūs apbur lielie saulespuķu lauki, mēs meitenes nekādi nevarējām atturēties šos skaistos ziedus apskatīt tuvāk. Iebridām laukā, lai arī saule jau sāka rietēt, tomēr ziedi vēl stāvēja cēli, tāda pozitīva enerģija.
Simferapolē pavisam viegli atrodam viesnīcu Malibu, kur divvietīgs numurs maksā 400 grivnas. Ļoti grezni un mājīgi numuriņi.
Jāatzīmē, ka reti, kuros hoteļos Ukrainā un Krimā numuriņu cenā ir iekļautas brokastis. Brokastis parasti ir iespējams pasūtīt atsevišķi vidēji par 40 grivnām no cilvēka. Simferapolē apmeklējam pirmo lielveikalu, pārtikas cenas ir mazliet lētākas nekā Latvijā.
4.diena
Simferapole-Bahčisaraja-Sevastapole-Balaklava-Alupka
Diena, kad sākam tā pa īstam baudīt Krimas labumus un dārgumus. No Simferapoles mūsu ceļojums tālāk ved uz Bahčisaraju, kur apskatām klintīs izcirsto unikālo Sv.Uspanskas klosteri. No klostera paveras gleznaina ainava uz kalniem ieskauto ieleju. Turpat blakus ikviens var veldzēt arī savas slāpes dziedinošā avotā un saņemt svēto enerģiju. Klostera apmeklējums ir bez maksas. Ļoti interesanta lieta, ar kuru mēs saskārāmies bija auto novietošana. Piebraucot tuvāk apskates objektam mūs aptur vairāki ukraiņi, vieni reklamē parking bezmaksas vietas, citi maksas vietas. Sākumā esam neizpratnē bez maksas? tur noteikti ir kāds āķis, un kā vēlāk noskaidrojām, parkings ir bez maksas, tad, ja tu, piemēram, iepērcies vietējā krodziņā, nopērc kādu dzērienu vai ko citu. Nav slikti izdomātsJ. Arī mēs pēc klostera apskates apmeklējam vietējo tatāru krodziņu, kur nobaudām atspirdzinošus dzērienus. Krodziņa iekšpagalmā kāda sieviete izveidojusi mazu kafijas muzeju, kurā var arī nobaudīt dažādus austrumu saldumus, kafiju vai tēju.
Turpinām braucienu uz flotes un kūrorta pilsētu Sevastopoli. Lai apskatītu pilsētu no putna lidojuma, izbraucam ar panorāmas ratu. Paveras debešķīgs skats uz jūru un ostu. Turpat atsaucam atmiņā bērnībā piedzīvoto, izbraucam pa amerikāņu kalniņiem, kāds vēl izbauda baiļu istabu. Nobaudām vietējo kvasu un tarhūnu, garšo tik pat gardi kā bērnībā. Tālāk nobraucam līdz pilsētas piejūras bulvārim, kur tad arī pirmo reizi redzam Melno jūru tik tuvu. Ūdens tik tiešām ir tirkizzils.
Lai kā arī gribētos uzkavēties ilgāk, ceļš jāturpina, lai pagūtu vēl apskatīt nelielo ostas pilsētiņu- Balaklavu. Šī pilsēta savu ievērību ir ieguvusi ar kādreiz slepeno, klintīs izcirsto zemūdeņu remontdarbnīcu. To arī apskatām, ekskursija ilgst aptuveni 45 minūtes. Lai arī tur nav saglabājušās zemūdenes, tikai atsevišķas daļās no tām, tomēr izveidotā ekspozīcija sniedz vispārēju ieskatu remontdarbnīcas vēsturē un darbībā. Noteikti šis objekts ir jāredz.
Turpinām ceļu, aizvien biežāk redzami plaši vīnogu lauki. Kārdinājums atkal liels, piestājām, lai apskatītu vīnogulājus. Prieks īss, jāmūk ātrāk prom, jo tālumā jau redzami vairāki vīri, kuri satraukti lūkojās uz mūsu pusi. Neko. Braucam tālāk..ceļa malā vairākas sievas tirgo dažādu šķirņu vīnogas, avenes un kazenes, piestājam. Tā kā blakus atrodas vīnogu lauks, palūdzam, vai nevaram to mazliet apskatīt. Sievas piekrīt. Personīgi es jau ļoti sen biju vēlējusies apmeklēt īstus vīnogu laukus, un beidzot lielie prieki. Konkrētajā laukā auga mazās zaļās vīnogas, no kurām tiek ražots šampanietis.
Laiks paiet ļoti ātri un jāsāk meklēt naktsmītnes. Aizvien biežāk ceļa malās redzami cilvēki, kuri piedāvā dažāda veida naktsmītnes. Sākumā mēģinām atrast kādu naktsmītni netālu no Alupkas pēc navigācijas, taču piedāvātās adreses ir no viesnīcām, kur numuriņš maksā gandrīz 1000 grivnas, tā nu riskējam un apstājamies pie kunga ceļa malā, kurš piedāvā naktsmītnes. Pēc 10 minūtēm saimniece no netālās mājas ir pie mums un ļoti laipni pavada un izrāda pieejamo istabu. Ir sajūta, ka esam gaidīti.
5.diena
Alupka-Alushta
Dienu iesākam ar atpūtu pie Melnās jūras. Auto atstājam maksas stāvvietā. Un lēnā pastaigā gar kņaza M.S.Voroncova pili cauri Alupkinas parkam dodamies uz vietējo pludmali. Vietējo piekrasti kā pasaku cietoksnis sargā Aipetri kalns.
Kā uzzinājām šajā reģionā tieši Alupkas pludmalēs ir vistīrākais ūdens. Beidzot...pirmā pelde Melnajā jūrā. Pludmale atšķiras no mums ierastās, tā ir akmeņaina, taču tas netraucē baudīt silto Melnās jūras ūdeni. Ūdens temperatūra +25 grādi, kas varbūt labāks: jūra, kalni un burvīga kompānija. Pludmalē iepazīstamies ar ģimeni no Maskavas, patīkami cilvēki. Pēc nelielas atpūtas dodamies uz netālo laivu piestātni, lai izbrauktu ar kuģīti pa jūru līdz nākamajam apskates objektam – miniatūras pilij Bezdelīgas ligzda. Kuģītis abos virzienos izmaksā 220 grivnas no cilvēka. Lieliska atpūta un brīnišķīga panorāma paveras visapkārt, kalni, klintis, mazās piejūras pilsētiņas. Tuvojoties pilij piekraste paveras atkal citā veidolā. Bezdelīgas ligzda atrodas uz 40 m augstās Auroras klints. Pili noteikti iesakām apmeklēt, lai izbaudītu debešķīgos dabas skatus.
Atgriežoties Alupkā, nolemjam pagaršot vietējos Čeburekus. Kafejnīcas konditore speciāli mums izcep pilnīgi svaigus Čeburekus. Mmm, tik garšīgu Čebureku nebijām vēl ēduši.
Pēc ekskursijām bijām domājuši doties ar pacēlāju pa Eiropas garāko trošu ceļu uz Aipetri kalna virsotni, taču uzzinājām, ka pavisam nesen vairāki tūristi iestrēguši vagonā ceļā uz virsotni un pacēlājs šobrīd ir slēgts. Izlemjam Aipetri virsotni sasniegt braucot ar auto, un to arī paveicam. 23km garš kalnu serpentīnu ceļš mūs uzved uz kalna skatu platformu, kur izvietots tatāru ciemats. Lai saprastu, ko nozīmē braukšana Ai-Petri, te kāda gidu stāstīta anekdote: «Pie paradīzes vārtiem nonāk divi vīri - mācītājs un ekskursiju šoferis. Tā kā tajā dienā paradīzē uzņem tikai vienu, abi sāk strīdu. Mācītājs šoferītim saka: «Tev nu gan nav nekādu cerību iekļūt pirmajam - tu esi šoferis, droši vien uzdzīvotājs un iemetējs, bet es esmu mācītājs, kurš savā mūžā daudz sprediķu lasījis, Dieva vārdu sludinājis un pats šķīsti dzīvojis.» Te iznāk svētais Pēteris un ved paradīzē šoferi. «Kā tad tā?!» iesaucas mācītājs. Uz to Pēteris atbild: «Kad tu savā baznīcā sprediķi teici, baznīcēni bieži vien gulēja, bet, kad viņš ekskursantus veda Ai-Petri kalnā, tie visi, krēslos iekrampējušies, sirsnīgi lūdza Dievu.»
Atstājam auto stāvvietā un dodamies kājām apskatīt kalnu. Kalna virsotnē tiek piedāvātas dažādas izklaides iespējas: izjādes ar zirgiem, ēzeļiem, kvadracikliem. Tieši Ai-Petri kalnā ir uzņemti skati filmai Kaukāza gūstekne.
Interesanti Ai-Petri virsotnē, koki izrotāti ar krāsainām lupatiņām. Tas pēc musulmaņu paražas nozīmējot to pašu, ko ūdenī iemesta monēta. Brīnišķīga vieta, kur aizmirsties un vienkārši izbaudīt dabas skaistumu.
Pašā vakarā dodamies mazliet tālāk uz pilsētu Alushta. Ceļa malā pamanām divas kundzes, kuras piedāvā naktsmītnes, ideāli, piestājam. Rodas sajūta, ka viņas pilnībā pārzina visas pieejamās naktsmītnes tuvākajā apkaimē. Diemžēl tā kā mums vajag naktsmītni tikai vienai naktij, atkrīt daudzi labi varianti, taču viens atrodas, tā ir vietējā sanatorija. Nu ko kopā ar kolorīto kundzīti dodamies to apskatīt. Pozitīvi pārsteidza sanatorijas menedžeres spēja noreklamēt konkrēto vietu, taču diemžēl cena mūs neapmierināja. Taču abas jaukās dāmas tik ļoti vēlējās mums palīdzēt atrast naktsmītni, ka viena no viņām piedāvāja savu trīsistabu dzīvokli pilsētas centrā par 440 grivnām. Ko vairāk vēlēties, dodamies, saimniece izrāda mums visu, nokārto par 15 grivnām apsargājamu stāvvietu, aizved uz vietējo veikalu, pilnīgi neticami, viss notiek.
6.diena
Alushta-Jalta-Sudaka
Dienu sākam ar Krimas kūrortu galvaspilsētas Jaltas apskati. Pilsēta atrodas kalnu upju Učansu un Guvas ielejā, ko no ziemeļiem, rietumiem un austrumiem norobežo kalnu grēdas. Brīnišķīga piejūras promenāde, vieta, kur nesteidzīgi baudīt pastaigu. Pilsētas galvenajā laukumā atrodas Ļeņina piemineklis. Tas jau vairs nepārsteidz, jo gandrīz katrā pilsētā ir redzams līdzīgs monuments.
Tālāk mērojam ceļu uz Sudaku pa veco Sudakas ceļu, kas ierindojas skaistāko pasaules panorāmas ceļu sarakstā. Serpentīna ceļš ved gan gar jūras krastu, gan vijas ar kalniem. Līkums seko līkumam, tāpēc ātri pabraukt nav iespējams. Bauda acīm- abās pusēs ceļam aug cipreses, vīnogu lauki un, protams, jūra ar kristāldzidro ūdeni un klintis, pārbaudījums vestibulārajam aparātam, jo augstums mainās ļoti krasi no dažiem metriem līdz pat 350m. Savu burvību visam braucienam piešķir arī piekrastes zvejnieku ciematiņi.
Iebraucam Sudakā, pilsēta atrodas kalnu ielokā, visapkārt kalni un jūra ar brīnišķīgām oļu pludmalēm, kā arī daudz dabas pieminekļu. Pilsētu dēvē arī par saulaino pilsētu, jo tur saulainu dienu ir daudz vairāk nekā piem. Jaltā. Paradīzes un miera oāze. Šī ir pilsēta, kura uzreiz uzrunāja un iepatikās mums visiem. Šoreiz pirmais ko darām meklējam dzīves vietu. Ieraugu vecu pāri žigulītī, kuri piedāvā naktsmītnes, piestājam un laimīgi, mums piedāvā dzīvokli pie jūras 7 minūtes no pludmales par 350grivnām 4 cilvēkiem. Ideāli.
Vēl pirms došanās uz pludmali aizbraucam uz vietējo ciematu Novij Svet, kur apkārtnes kalni atgādina gulošu putnu, pasakaini skati. Šajā ciematā arī atrodas vietējā šampanieša rūpnīca.
Iepērkam vietējos labumiņus un dodamies baudīt jūras priekus. Ir plkst.18:00, pamanām, ka daudzi cilvēki jau dodas uz māju pusi, no sākam nesaprotams, kāpēc, taču pēc tam viss skaidrs, saule pamazām sāk rietēt aiz kalna un pludmalē pavisam ātri sāk krēslot. Secinām, uz pludmali jānāk pēc iespējas agrāk.
7.diena
Sudaka-Kercha
Dienas pirmo pusi pavadām pie jūras, pēc tam dodamies uz Krimas pilsētu Kerch. Pamazām kalnus nomaina līdzenumi. Piestājam pludmalē pie Feodosijas, tur jūras krastu klāj tikai un vienīgi mazi gliemežvāki, ļoti jauka pludmale.
Izlēmām apskatīt Kerch, jo netālu no šīs pilsētas atrodas Azovas jūra. Azovas jūra atšķiras no Melnās jūras, tā ir mazāk sāļa, piekrasti klāj smiltis. Pārsteidza lielie viļņi. Kerch robežojas ar Krieviju, tāpēc reģionā ir daudz ciemati, kuri līdzinās Krievijas sādžām.
8.diena
Kerch-Dzankoi-Mykolaiv-Uman-Vinnytsia-Zhytomyn-Rivne-Luts`k-Kovel-Liuboml
Sākas ceļš mājup. Pa ceļam vēl piestājam Feodosijā uz atvadu peldi Melnajā jūrā. Attālināmies no jūras, Krima atkal kļūst savādāka. Ceļa malās biežāk redzami tirgotāji ar arbūziem, tie majestātiski salikti rindiņās, sarkanās sīpolu virtenes mijās ar baltajām ķiploku virtenēm, tomāti un citi dārzeņi. Vietējais medus, lauka vidū izvietoti pārvietojamie bišu stropi. Kaltētās zivis un citi labumi, visiem gardēžiem Krima ir paradīze.
9.diena
Ceļš mājup
Chelm-Varšava-Kauņa-Bauska-Rīga
Manas ceļojuma piezīmes, novērojumi, secinājumi:
Pirms nolemjat doties uz Krimu jārēķinās, ka tur nebūs Latvijā pierastā labā servisa, un, ja esat ceļojis vienīgi uz rietumiem, tad atšķirības izjutīsiet vēl spēcīgāk.
Ukraina un Krima ir liela kontrastu zeme:
Vai ukraiņi ir viesmīlīgi?
Domāju, ka atbildēt viennozīmīgi ar JĀ nevar, cilvēku attieksme pret tūristiem atšķiras pa reģioniem. Mūsu gadījumā varu teikt, ka ukraiņi pret mums bija viesmīlīgi, to vislabāk izjutām, kad palikām ukraiņu mājās, vai arī, kad apmeklējām tradicionālos ukraiņu krodziņus.
Tūrisms ir viens no galvenajiem peļņas avotiem Krimas dienvidu piekrastē, tāpēc tūristiem tiek pievērsta liela uzmanība ik uz soļa. Piem. Krimas iedzīvotājiem savu māju izīrēšana ir galvenais vasaras bizness, lai nopelnītu naudu ziemas tukšajiem mēnešiem. Ikviens ir padomājis, ko piedāvāt tūristiem un kā nopelnīt.
Piemēram, gandrīz pie katra ievērojamākā apskates objekta ievērosiet jaunus puišus ar putniem, piem. ērgļiem, pūcēm, baložiem, pāviem. Tie it kā nemanot piedāvā jums tos paglaudīt un tad sākt likt jums šos putnus uz rokām, piedāvā uzreiz nobildēt un kad bildes ir uztaisītas sāk prasīt naudu, kaut varbūt jūs tā līdz galam nemaz neesat gribējis šo pakalpojumu. Kaut gan vai to var īsti nosaukt par pakalpojumu, ja tev uzmet, uzbāž putnu, nobildē kaut kā un prasa lielu naudu. Mums bija mācība. Neuzķeraties!
Lielākais un nepatīkamākais pārsteigums brauciena laikā bija uzzināt no kādas vietējās ukrainietes par ceļa policistiem (jeb DAI). Tieši uz Krimu tiek sūtīti visi jaunie policisti un tie tiek apmācīti, kā strādāt uz ceļa tieši ar tūristiem, t.i. piemērojot sodus par it kā ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem. Sodi ir jāmaksā, taču nekāds papīrs par to netiek izsniegts, tātad DAI ņem kukuļus un ne tos mazākos.
Lai arī cik pareizi brauktu un ievērotu noteikumus, laikam nav iespējams izvairīties no soda. Vienīgais vieglāk varētu būt braucot ar Krimā īrētu auto, jo, ja apskatās kā brauc vietējie, tad trūkst vārdu. Jo ceļu satiksmes noteikumi tiek pārkāpti ik uz sekundes un braucot pie stūres Ukrainā, īpaši Krimā tas tiešām ir pārbaudījums ikvienam rūdītam šoferim.
40 grādu karstumā uz ielas tiek pārdoti dažādi gaļas izstrādājumi, zivis, taču mūsu vēderiem nekādas problēmas neradās.
Atkritumu tvertņu trūkums ir jūtams ik uz soļa Krimā.Visa brauciena laikā, laikam manīju kādus pāris sētniekus.
Informācijai:
Kopā nobraucām gandrīz 6000 km un auto motors rūcis 91h.
http://celoju.draugiem.lv/celojums/10569152/krimas-atklasana
Miera osta-Iskijas sala, Itālija.
Miera un atveseļošanās osta Itālijas dienvidos- Iskijas sala
Pēc itāļu partneru ieteikumiem, projekta tikšanās tiek organizēta uz unikālās Itālijas salas-Iskija.
Līdz šim par šo salu nebiju neko dzirdējusi, arī papētot ceļojumu aprakstus šīs salas nosaukums parādās reti… bet varbūt tas ir likumsakarīgi, jo labām vietām un lietām reklāma nav nepieciešamaJ
Ar ļoti lielu prieku man brauciens uz Iskijas salu sākās 19.jūlijā.
Ir dažādi varianti kā sasniegt šo brīnišķīgo salu. Es izvēlējos lidot šādi: Rīga-Roma un Roma-Neapole. Pēc tam no Neapoles lidostas izmantoju Alibus (biļetes cena 4,00EUR), lai nokļūtu uz tuvāko ostu, no kuras atiet kuģi uz daudzām salām Iskiju, Kapri u.c. Pirmais iespaids par Neapoli – trokšņaina, mazliet haotiska un ļoti liela, tas šķiet nepārsteidza, jo Neapole ir trešā lielākā pilsētā Itālijā aiz Romas un Milānas, kā arī Neapole ir Kampānijas un Neapoles provinces centrs.
Autobuss ostā ierodas nepilnās 25min. Cilvēki drūzmējas pie biļešu kasēm, kā nekā ir piektdiena un ne tikai tūristi, bet arī paši itāļi dodas atpūtā uz Iskiju. Biļetes cena, izmantojot SNAV kuģi līdz salas ostas pilsētai Casamicciola izmaksāja 17,60EUR.
Laiks ir karsts, gaisa temperatūra gandrīz +35.
Pēc 45minūtēm kuģis iebrauc salas ziemeļu daļas ostas pilsētā Casamicciola. Visapkārt paveras debešķīgs skats – mazie kuģīši, debess zilais jūras ūdens, krāšņie ziedošie koki, palmas, mazās ieliņas ar krāsainām ēku fasādēm. LieliskiJ
Ātrāk jāsteidz uz viesnīcu – Casa della Vela un jādodas iepazīt sala. Casa della Vela atrodas pavisam netālu no pilsētas centra, viesnīca ir ģimenes uzņēmums, kā lielākā daļa salas viesnīcu. Šo viesnīcu iesaku, mājīga vieta, laba cena, izdevīga atrašanās vieta, ir āra baseins.
Pēc iekārtošanās numuriņā, izlemju izbaudīt nelielu pastaigu pa salas promenādi, kas savieno kalnus un jūras piekrasti. Dzīve uz salas, šķiet, tik nesteidzīga un harmoniska, atbilstošs raksturojums salai- tā ir miera osta.
20.07.
Rītu sāku ar veldzējošu peldi viesnīcas baseinā, ārā jau jūtams, ka diena būs saulaina un ļoti karsta. Pie brokastu galda izlemjam ar kolēģi no Igaunijas dienas pirmo daļu izmantot, apskatot salas lielāko pilsētu Iskija Porto. Pārvietojoties pa salu, var izmantot vietējos autobusus, kā arī, protams, taksometrus. Autobusa biļete izmaksā 1,90EUR un to var izmantot 90 minūtes. Itālijas šarms ļoti spilgti izjūtams tieši Iskija Porto-dzīvīgās, taču haotiskās ieliņas, zvejnieki, kas rosās savās laivās Aragonas pils pakājē, ziedošie koki. Ostā redzami daudz un dažādi kontrasti, piemēram, mazajiem zvejnieku kuģīšiem līdzās stāv lielas un dārgas jahtas, pie pelēcīgajām ēku fasādēm zied spilgti, krāšņi koki, citronkoki u.c.
Ja interesē iepirkšanās uz salas, tad tieši šajā pilsētiņā ikviens savai gaumei atradīs sev vēlamo. Ļoti interesanti ir izstaigāt ikvienu mazo šķērsieliņu, jo katras ieliņas galā paveras burvīgs skats uz jūru. Lēnām nesteidzīgi izbaudu mazo salas ieliņu valdzinājumu, mans ceļš aizved pie vienas no salas pamanāmākajām vēstures liecībām- Aragonas cietokšņa pils.
No tuvākās pludmales uz salu var piekļūt arī piebraucot ar ūdens taksi, to arī izmantoju..tikai 5 minūtes pa 2,00EUR un esmu pie Aragonas pils promenādes. Visapkārt pilij noenkurojušās gan mazākas, gan liekākas jahtas, uz dzidrā jūras ūdens fona tās izskatās kā balti otas triepieni.
Aragonas pils pakājē izvietotas vairākas pludmales, cilvēki izmanto ikvienu vietu, lai baudītu peldi. Viena daļa cilvēku ērti zviln uz pludmales krēsliem zem salmu lietussargiem, citi savukārt guļ uz saules sakarsētajiem akmeņiem. Tikai daži tūristi tajā skaitā arī es dodas apskatīt pili. Ieejas biļete pilī maksā 10,00EUR. Interesanta ir šīs pils vēsture, sākotnēji tā ir bijusi cietoksnis, pēc tam patvērums cilvēkiem, kad uz salas notika vulkāna izvirdums.
Pils iekšpagalmā izveidots brīnišķīgs dārzs…debešķīgs skats paveras uz ostu un kalniem.
21.07.
Svētdiena, diena atpūtai pie ūdens. Kopā ar kolēģiem no Itālijas, Igaunijas un Islandes dodamies uz salas augstāko daļu Serrara Fontana tās centrālo daļu Santangelo. Šī daļa ir slēgta satiksmei un to vislabāk var apskatīt kājām, izbaudot salas skatus. Baltās, gaiši zilās ēkas fasādes, kontrastē ar spilgtajiem ziediem, baltās klintis ar jūras ūdeni, ļoti skaisti. Vietējos veikaliņos ļoti plašā izvēlē atrodami apgleznotie keramikas trauki, kā arī liķieri – Limanccelo, kas darināts no vietējiem citroniem. Uz salas tiek audzēti citroni un tie tiek izmantoti gan kosmētikas ražošanā, gan arī pārtikā.
No ostas izlemju izmantot ūdens taksi un aizbraukt paskatīt tvaika geizerus - Sorgeto līcī. Izbrauciens ar laivu turp un atpakaļ izmaksā 10,00EUR, taču iesaku to izmantot, jo tikai tā var ieraudzīt salas klinšu figūras, piekļūt tvaika geizeriem.
Santangelo izveidotā pludmale ir viena no labākajām salas pludmalēm, serviss teicams, cenas samērīgas, pludmale tīra, kā arī atrašanās vieta ļoti izdevīga. Cenā iekļauta arī iespēja izmantot katamarānus.
Šī diena izdevās vienkārši burvīga.
22.07.
Diena savam brīvajam laikam. Izlēmu apskatīt vietējo Lacco Ameno – šī ir salas daļa, kas zemestrīces laikā sadalījās un noripoja lejā, tiekot līdz pašai ostai. Ostas piekrastē vērojami dažādi klinšu veidojumi, piemēram, Fungo – tas pēc savas formas atgādina sēni. Otro dienas daļu pavadu Negombo dārzā, tas izvietots Montanu piekrastē. Negombo piedāvā izbaudīt 12 dažādus baseinus, visos baseinos ir dažādas temperatūras, sākot no 28 grādiem līdz 40.Ir izveidota arī termālā sauna, kas atrodas alā un tiek piepildīta ar vulkānisko tvaiku. Cena visai dienai 32,00EUR.
Negombo pludmalē nepatīkams pārsteigums bija fakts, ka jūras ūdenī peldēja dažādi cilvēku varbūt neapzināti atstāti higiēnas priekšmeti.
Pēc kārtīgas pastaigas un peldes pēdējā diena uz salas noslēdzās ar vakariņām vietējā krodziņā. Kopā ar saviem projekta kolēģiem veiksmīgi noslēdzām TIA projektu. Visi kā viens atzina, ka projekts un projekta grupa ir īpaša. Ceru, ka mēs kā komanda vēl tiksimies jau citos projektos.
Iskija mums visiem bija kā brīnišķīgs 2 gadu ilga darba auglis.
23.07.
Plkst.05:00 sākas mans ceļš mājup. Vispirms prāmis no Iskija Porto līdz Neapolei un tad steigšus ar taksi uz lidostu. Taksis no ostas līdz lidostai izmaksāja 15,00EUR.
Lidojums no Neapoles uz Venēciju.
Tā kā mans lidojums uz Rīgu bija tikai vakarā, tad izlēmu apskatīt ar vienu acs kaktiņu arī Venēciju – pilsētu uz ūdens.
Ļoti ērti no lidostas uz P. de Rome var nokļūt ar Shuttle autobusu, biļetes cena turp un atpakaļ 11,00EUR.
Nu ko lai saka, Venēcija ir ļoti skaista, mani viņa savaldzināja ar romantiskajām ieliņām, tiltiņiem, gondolām. Noteikti tagad man ir āķis lūpā, lai plānotu nākamo braucienu tieši uz Venēciju.
Ar pilnu čemodānu pozitīvā lādiņa dodos mājup.
Mājas mīļās mājas, lai vai cik skaisti ir citur, tomēr mājās ir vislabākJ
Ja nepārliecināja mans apraksts, tad te pavisam īsi, kāpēc vērts doties uz Iskijas salu:
1.Tā ir vieta, kur gūt mierpilnu atpūtu un atjaunot spēkus;
2.Galvenā bagātība – termālie ūdeņi un dūņas;
3.Veselības uzlabošana apvienojot atpūtu jūras krastā;
4.Tipiskais Itālijas šarms;
5.Izdevīga vieta, lai apskatītu Pompleju, Kapri, Sorrento pussalu, Neapoli.
Dažas ceļojuma piezīmes par Iskiju:
1.Tūristi ir gaidīti, tomēr vietējie nepūlas runāt citās valodās;
2.Salā viss ir salīdzinoši mazs;
3.Dzīves ritms ir nesteidzīgs;
4.Satiksme mazliet haotiska;
5.Sabiedriskais transports kursē reti un ar kavēšanos, autobusi mazi.
6.Noteikti divreiz pārliecināties par informācijas atbilstību, reālajai situācijai un brīdim. (sevišķi kuģu atiešanas laiki un maršruti).
Uz Itālijas „zaļo sirdi” – Umbriju.
Un atkal laiks komandējumam...šoreiz uz Itāliju, tās „zaļo sirdi” Umbriju.
Ir 28.septembris, Latvijā sācies īsts rudens, laiks ir drēgns, lieliski, ka varu doties uz zemi, kur cilvēki vēl bauda vasaras siltumu un sauli.Nu ko kravājam čemodānus un piedzīvojums var sākties.
Visa grupa 8 cilvēku sastāvā ierodamies Rīgas lidostā, noskaņojums ir pozitīvs. Lidojam ar Air Baltic tiešo reisu uz Romu. Ērti un ātri. Izkāpjot no lidmašīnas gūstam apstiprinājumu, ka Romā vēl tiešām ir vasara, laiks ir skaidrs un tveicīgs. Gaisa temperatūra ap + 30 grādiem.
Tā kā lidostā mums jāsagaida vēl grupa no Islandes, ejam ķert Itālijas sauliJTaču pirms tam jānoauj rudens zābaki un jāsāk pielāgoties Itālijas klimatamJ
Vakarpusē mūsu ceļš ved uz mūsu mītnes pilsētu - Gubbio – viduslaiku mazpilsētu Umbrijas provincē, kas izveidota krietni pirms Romas impērijas laikiem. Par Umbrijas provinci līdz šim biju mazāk dzirdējusi, taču tā droši var konkurēt ar citām Itālijas provincēm. Priecājos, ka Itālijas iepazīšana sākas nevis no valsts galvaspilsētas, bet gan no Itālijas „sirds”.
Province ir mežonīgāka par savu kaimiņieni Toskānu, ar gleznainiem pakalniem, papelēm upju krastos un cipresēm ceļu malās, sudrabzaļiem olīvkokiem, vaļņu ieskautām viduslaiku mazpilsētām, senām baznīcām.
Vēlu vakarā ierodamies Gubbio pilsētiņā. Gubbio dzīvosim Hotel Sporting http://hotelsporting-gubbio.umbriatravel.com/
29.09.2012.
Pirmā dienā sākas ar Gubbio vecpilsētas iepazīšanu itālietes Antonellas vadībā. Pilsēta pārsteidza ar savu gotisko arhitektūru un daudzajiem kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem. Pilsēta ir ļoti sena, autentiska. Gubbio tiešām ir viena no skaistākajām viduslaiku pilsētām Eiropā.
Apskatam Romiešu amfiteātri, San Francesco baznīcu, galveno pilsētas laukumu Piazza Grande un pilsētas galveno ēku Domu. Vietējā vēsturnieka Ettore Sannipoli vadībā apmeklējam Porta Romana torni, kur ir izvietots Majolikas muzejs. Gūstam pirmo ieskatu Majolikas tehnikas rašanās vēsturē Itālijā, kā arī apskatam Umbrijas reģiona mākslinieku Majolikas keramikas darbus, vecākais Majolikas darbs saglabājies no 15.gs.
Pēc pusdienu pārtraukuma galvenajā pilsētas laukumā vērojam izcilu priekšnesumu no Flagwavers, krāšņs karogu šovs.
Dienas otrajā daļā Ettore Sannipoli vadībā visi kopīgi dodamies uz tuvākajiem Apenīnu kalniem – konkrēti kalnu grēdu Bottaccione.
30.09.2012.
Agri dodamies ar īrētu autobusu uz Urbīno pilsētu, tā atrodas citā Itālijas provincē Markē. Lai arī Urbīno pilsēta atrodas tikai 70km attālumā no Gubbio, tā nešķiet tik tuvu. Burvīgas ainavas paveras visapkārt – kalni, ielejas, meži, ne par velti Umbriju dēvē par Itālijas zaļo sirdi.
Ierodamies Urbīno, pilsētā, kur dzimis slavenais gleznotājs Rafaēls. Galvenais pilsētas apskates objekts ir Federico hercoga pils, kurā atrodas Markes Nacionālā mākslas galerija. Pēc interesantas ekskursijas lēnām izstaigājam pilsētas centru, apmeklējam mākslinieka Rafaelā dzimto māju.
Urbīno – unikāla renesanses laika pilsēta, kura nav apaugusi ar jaunceltnēm.
01.10.2012.
Laiks darbam. Diena iesākas ar Istituto d’Istruzione superiore “G. Mazzatinti” mākslas skolas apmeklējumu. Skola Umbrijā pazīstama ar savu slaveno keramikas nodaļu. Arī mums tiek dota iespēja iemēģināt savu roku.
Keramikas mākslinieku Gabriele Mengoni, Annarita Radicchi, Clarissa Sirci vadībā, iepazīstam keramikas tehniku Abborchiato, veidojot māla bļodas. Dienas otrajā daļā burvīgās projektu vadītājas Antonellas Sannipoli vadībā dodamies apskatīt Gubbio pilsētu atkārtoti.
Pilsētas vēsturiskais centrs nemaz nav tik mazs, kā sākumā varbūt šķita, pilsētā ir ļoti daudz senas baznīcas un citi apskates objekti. Ik brīdi paveras cits skatupunkts, mazās, šaurās pilsētas ieliņas vilinot vilina.
02.10.2012.
Darbs pie otrā uzdevuma: keramikas šķīvja apgleznošanas. Majolikas tehnika tiešām aizrauj, jūtams liels azarts.
Dienas noslēgumā braucam ar funikuli Ingino kalnā, kura virsotnē atrodas svētā Ubaldo bazilika. Brauciens ar funikulu bija ļoti aizraujošs, funikuls ir no metāla un izskatās kā putnu būris, īsts piedzīvojums. Noteikti iesaku ikvienam, esot Gubbio, pacelties ar šo funikulu, skats fantastisks, kalnu ieleja paveras visā tās burvībā.
Uzbraucot Ingino kalnā vēl jāmēro vairāki metri kājām, lai sasniegtu Svētā Ubaldo baziliku.
Mūsu pavadone - Antonellas Sannipoli ar lielu cieņu un aizrautību stāsta par šo svēto vietu un svēto Ubaldo, kas ir Gubbio pilsētas patrons.
Šeit arī vairāk uzzinām par Gubbio pilsētas nacionālajiem svētkiem – skrējienu Corsa dei Ceri, kas notiek Gubbio katru gadu 15.maijā. Šo svētku laikā trīs komandas, no kurām katra parstāv vieno no trim svētajiem sacenšas, kura ātrāk uznesīs kalnā koka skulptūru.
Katra no skulptūrām ir aptuveni 4 metrus gara un sver aptuveni 280 kilogramus. Skrējiens notiek no Palazzo dei Consoli līdz Svētā Ubaldo bazilikai kalna virsotnē.
Koka skulptūras arī apskatam bazilikā, kur tās glabājas līdz nākamajiem svētkiem, kā arī svētā Ubaldo mūmiju.
Pārsteidzoša, elpu aizraujoša, svēta vieta. Noteikti vēlētos te atgriezties atkal.
03.10.2012.
Ilgi gaidītā dienā, brauciens uz Umbrijas galvaspilsētu – Perudžu, ievērojamā gleznotāja
Pjetro Perudžino dzimto pilsētu.
Perudžā apmeklējam vairākus Etrusku kultūras pieminekļus. Kā arī apskatam Perudžas Mākslas muzeju, Umbrijas provinces ievērojamāko mākslinieku darbus. Nobaudām arī Itālijas šokolādi Perugina, kas tiek ražota tieši Perudžā.
Diena paskrien ātri un patiesībā liels prieks, jo atkal varēsim atgriezties mūsu mīļajā mazpilsētā Gubbio.
04.10.2012.
Diena, kad jaunie mākslinieki no Latvijas, Itālijas un Islandes pabeidz visus iesāktos keramikas darbus. Ir gandarījums par iznākumu. Darbi ir oriģināli un ļoti krāsaini.
Dienas pēcpusdienā apmeklējam Gubbio pilsētas parku, kur mūs sagaida itāļu studenti ar dažādiem muzikāliem priekšnesumiem.
05.10.2012.
Ilgi gaidītā ekskursija uz Asīzes pilsētu, pilsētu, kur dzimis Svētais Francis, viena no kristiānisma galvenajām figūrām. Pilsētas apskati sākam ar San Francesco baziliku un slavenajām Džotto freskām, kuras atspoguļo svēto dzīvi 28 zīmējumos, Pinacoteca Civica un Katedrāles muzeju. Dienas noslēgumā dodamies uz Rocca Maggiore pils drupām.
Asīze tiešām ir pilsēta, kur dvēselei atpūsties.
06.10.2012.
Pēdējā diena Gubbio pilsētā. Pieķeram sevi pie domas, ka ir sajūta, ka esam mājās. Cilvēki ir ļoti sirsnīgi, viesmīlīgi un laipni. Laiks ir ļoti karsts, piemērots vakara pastaigai.
Ne tikai mēs baudām šo vasarīgi silto laiku, bet arī visi Gubbio pilsētas iedzīvotāji. Omulīgi kungi ar savām dāmām sēž āra kafejnīcās un jauki tērzē.
07.10.2012.
Ceļu uzsākam ļoti agri ar mērķi ātrāk nokļūt Itālijas galvaspilsētā – Romā. Ierodamies Romā, pārņem patīkama sajūta. Ātri steidzamies uz mūsu hosteli Bavaria Hostel www.bavariahostel.com/ netālu no dzelzceļa stacijas, iekārtojamies un steigšus dodamies meklēt speciālos pilsētas apskates autobusus. Izvēlamies sākt pilsētas apskati ar stundas garu izbraucienu ar Green line tour autobusu, lai iegūtu kopīgo iespaidu par pilsētu. Laiks ir silts, bet apmācies. Roma ir iespaidīga un leģendāra, brīžam pārņem nereāla sajūta. Braucam garām visiem ievērojamākajiem apskates objektiem: Kolizejs, Forums, Navona laukums, Spāņu kāpnes, Vatikāns. Pēc viena apļa izlemjam izkāpt pie Kolizeja. Par laimi, mēs tiekam Kolizejā un Forumā bez maksas.
Kolizejs tiešām ir iespaidīgs. Pastaigājam arī pa Romiešu forumu – tempļi, senas ēkas, vieta, kur satikties, kur apskatīt Romas seno centru. Vakarpusē mūsu ceļš ved uz Trevī strūklaku. Iejūkam pūlī.
08.10.2012.
Otrā diena Romā. Ārā jau no paša rīta ļoti karsts un saulains. Šodien grupa sadalās pa interešu grupām. Es ar Sandru un Laimu braucam uz Vatikānu. Tā kā pie Vatikāna ļoti daudz cilvēku izlemjam to apskatīt tikai no ārpuses. Pēc tam dodamies uz Spāņu kāpnēm – vienu no populārākajām romiešu satikšanās vietām, Panteonu - visu dievu templi, Navona laukumu, Korso ielu. Izbaudām pilsētu no sirds, lēnām, nesteidzīgi. Dienas noslēgumā kā viens secinām, ka Roma ir tā pilsēta, uz kuru noteikti vajadzētu atgriezties.
09.10.2012.
Ar daudz pozitīvām emocijām un iespaidiem atgriežamies Rīgā, Latvijā.
Noteikti ikvienam iesaku plānojot savu ceļojuma maršrutu pa Itāliju tajā iekļaut arī Umbrijas provinces apskati, saprotu, ka tieši apskatot tuvāk Itālijas mazpilsētas, iepazinu īsto Itāliju, tās garšu, smaržu, skaņu.
Uz Pasaku karaļa dzimteni Bavāriju.
Jau ilgu laiku mans viens no kvēlākajiem sapņiem bija aizceļot uz Vācijas sirdi- Bavāriju un beidzot to izdevās realizēt šajā vasarā.
Ekskursijas maršrutu jau sāku veidot kādu laiciņu atpakaļ. Tā kā ekskursijai varējām atvēlēt laiku no 18.07.-24.07., kas varbūt ir mazliet par īsu, lai varētu piestāt visur, taču braucot ar savu auto tas ir daudz reālāk nekā grupu ekskursijā.
Mūsu maršruts:
18.07.2012.
Rīga-Paņaveža-Kauņa-Marijampole-Varšava-Vroclava
Izbraucām no Rīgas nedaudz pēc plkst.09:00 un tā nu sākās mūsu garais ceļš cauri Lietuvai un Polijai līdz pirmajai naktsmītnei Polijā, Vroclavā.
Jāsaka, ka lai arī ceļā pavadījām gandrīz 13h, tomēr patīkami bija braukt gan pa Lietuvas, gan Polijas ceļiem. Malači!!!Mums gan vēl daudz jāsakārto, lai tiktu līdz Lietuvas un Polijas ceļu līmenim.
Tā nu pēc plkst.22:00 ierodamies Polijas vienā no vecākajām pilsētām – Vroclavā pie Oderas upes. Nakts apvītā pilsēta pārsteidza ar daudzajām izgaismotajām strūklakām un iespaidīgajām skulptūrām. Izlēmām, ka pilsēta noteikti jāapskata arī dienas gaismā.
Vroclavā nakšņojām Boogie hostelī, kas atrodas 10min attālumā no Vecpilsētas. Hostelis ļoti gaumīgi iekārtots, viss kārtīgs un tīrs par pieņemamu cenu. Jāsaka, ka pilsētā ir diezgan daudz līdzīga tipa hosteļi, jo pilsēta ir „īsta studentu pilsēta”, tajā vairāk kā viena trešā daļa no iedzīvotājiem ir studenti.
19.07.2012.
Vroclava-Drēzdene-Bamberga-Nirnberga
2.diena iesākās ar ļoti patīkamām sajūtām, jo laiks aiz loga bija ļoti saulains, skaidrs un arī silts. Tiesa gan sinoptiķi laika apstākļus mūsu ceļojama laikā solīja mainīgus, ar iespējamu lietu un gaisa temperatūra ne vairāk kā +22 grādi. 1h stundu veltam Vroclavas Vecpilsētas apskatei. Vecpilsētas arhitektūrā var saskatīt daudzas līdzības ar Vācijā redzamo..Bet tas ir likumsakarīgi, jo Vroclava līdz otrajam pasaules karam ir bijusi Vācijas kultūras un zinātnes centrs. Pārsteidzoši, kā viss senatnīgais sadzīvo ar mūsdienīgo..daudz gaumīgi sienu gleznojumi, tā saucamā ielu māksla, taču tā ir lieliski iederas visā kopainā. Vroclava ir viena Polijas pilsētām ,kuru noteikti vajadzētu apskatīt ikvienam.
Un nu ceļš uz Vāciju, uz vienu no skaistākajām Saksijas pilsētām Elbas upes krastā – Drēzdeni. Jā, šī pilsēta lika manai elpai aizrauties.
Pilsētai piemīt savs neatkārtojamais šarms, apskatījām Drēzdenes brīnumskaisto iekšpilsētu, kuras centrā atrodas kūrfirstu un karaļu rezidence, skaistais baroka stila Cvingers ar pasaules slaveno mākslas vecmeistaru darbiem. Jā, tagad rodu apstiprinājumu, Drēzdene tiešām ir Elbas Florence. Turpinām ceļu uz Bavāriju. Pa ceļam piestājam Bambergas pilsētiņā, kura saukta par neoficiālo Vācijas alus galvaspilsētu. Pilsētā jūtams īsts viduslaiku šarms, šauras ieliņas, romantiskas fasādes. Pilsētiņa tāpat kā Roma atrodas uz 7 pakalniem. Īpaši pilsētiņa paliks atmiņā ar zvejnieku māju rajonu, ko vācieši sauc par Kleine Venedig – mazā Venēcija. Arī gondolas tur bija redzamas.
Pēc 65km iebraucam Nirnbergā, ir jau pulkstenis astoņi vakarā. Izlemjam sākt pilsētas apskati uzreiz. Vakars tik tiešām silts, piemērots vakara pastaigām. Ieejam vecpilsētas nocietinājumā..iespaidīgi. Ik uz soļa iespaidīgas modernas strūklakas senatnīgajos laukumos, Kaizerburgas imperator pils, Frauenkirche, A.Dīrera nams un greznās, romantiskās fachwerk`a (pilnrežģu) ēkas.
Noteikti gribētos atgriezties Nirnbergā uz Ziemassvētku laiku un izbaudīt pilsētu vēlreiz.
Nirnbergā paliekam arī pa nakti. Atrodam hosteli ārpus pilsētas centra. Cena 20.00EUR no cilvēka.
20.07.
Nirnberga-Minhene-Fisena
Sākam savu rītu ar nelielu izbraucienu cauri Nirnbergas centram un tālāk mērķtiecīgi dodamies ceļā uz Bavārijas sirdi-Minheni, kultūras, zinātnes, industrijas un alus metropoli. Minhenes apskati sākam ar Olimpisko parku. Fantastisks skats paveras no Olimpiskā torņa platformas. Pie Olimpiskā torņa apskatam arī slavas aleju un tālāk dodamies uz BMW muzeju. Prieks un laime vīriem...BMW tiešām pārsteidz...gan pati ēka, gan auto ekspozīcijas sākot no vecākajiem līdz tādiem modeļiem, kuri nav pārdošanā.
Pilsēta ir ļoti liela, to apskatīt vienā dienā nav iespējams, bet tāds arī nebija mūsu mērķis. Tālāk dvēsele mūsu sauc ātrāk doties ceļā uz Alpiem.Un to arī darām. Pēc iespaidīgu pilsētu apskates tā vien gribās ātrāk nokļūt tuvāk dabai. Dienas gala mērķis ir Fisenas mazpilsētiņa, kas atrodas Bavārijas Alpu pakājē, lieliska vieta, no kurienes sākt apkārtējā reģiona apskati.
Tā ka šim ceļojumam nebijām rezervējuši nevienā pilsētā naktsmītnes, tad nu paiet laiciņš kamēr tās atrodam pavisam netālu no Hohenschwangau pils.
Wild Hotel – ķīniešu hotelis. Par 120EUR saņemam savas istabas atslēgu, pareizāk teikt dzīvokļa, jo numuriņā ir divas atsevišķas istabas un vannas istaba ar vannu. Teikšu vislabākā naktsmītne visa ceļojuma laikā. Tā kā ārā līst lietus vakaru pavadām numuriņā baudot vietējos Bavārijas labumiņus t.sk. Bavārijas alu. Liels bija mans pārsteigums, ieejot vietējās pilsētas veikalā, tur alus šķirnes izvietotas alfabēta secībā, klāsts vairāk kā bagātīgs.
Noskaņojums grupā ļoti jauks. Visi ceram, ka laiks būs labs un nelīst lietus, taču ar kalniem zināt neko nevar.
21.07.
Fisen - Neuschwanstein, Hohenschwangau pilis – Oberammergau - Linderhof - Berchtesgaden
Rīts iesākas ar zvanu skaņām. Kā izrādās pavisam netālu no hoteļa ganās pulks gotiņu. Jā, beidzot esam īstajā Bavārijā. Dodamies brokastīs. Hoteļa saimnieks personīgi pasniedz brokastis, ir sajūta, ka esam gaidīti, sajūta kā mājās. Un nu laiks ceļam uz mūsu ceļojuma galvenajiem apskates objektiem Ludviga II sapņu pilīm Neuschwanstein, Hohenschwangau. Pēc citu ceļotāju ieteikumiem devāmies agri uz biļešu kasēm, lai dabūtu biļetes ieejai pilīs. Viss gāja gludi, maza rinda, ekskursija Neuschwansteinas pilī 11:20. Pietiekami laika, lai apskatītu Alpensee un Hohenschwangau pili. Beidzot..redzam pilis realitātē. Trūkst vārdu, lai aprakstītu emocijas, brīžam pamet realitātes sajūta. Bet nē, viss ir reāls un aptaustāms, sajūtams.
Un kalni..kas gan vairāk cilvēkam vajadzīgs..tiešām pārņem laimes sajūta..esmu tur, kur esmu visu laiku sapņojusi būt, esmu te kopā ar vistuvāko cilvēku..Sapņi piepildās!!!
Karalis Ludvigs II pierādījis, ka visnereālākos sapņus ir iespējams sasniegt. Neuschwansteinas pils – tik tiešām ir sapņu pils – sniegbalta, stāv uz stāvas klints kalnu fonā. Pils dizains...neaprakstāms..neaptverams...tādu fantāziju lidojumu vēl nebiju redzējusi. Un gulbis..gulbja simbols atpazīstams ik sīkākajā dizaina elementā.
Lai nolūkoties uz pili mazliet no cita skatu punkta, dodamies uz Marijas tiltu, kas paceļas virs Pellates aizas 92m augstumā. Pasakaina aina paveras no tilta uz pili un Alpiem. Žēl tikai, ka laiks bija mazliet apmācies un sāka smidzināt lietus.
Pēc piļu apskates dodamies uz Berhtesgadenas dabas parku. Pa ceļam piestājam vēl Oberammergauas pilsētiņā, kas pārsteidz ar saviem kokgriezumiem, apgleznotajām mājām un bagātīgajiem puķēm rotātajiem balkoniem. Mīļa pilsētiņa, kurai noteikti piemīt īpaši svētīga aura. Mērojam ceļu pa līkumotiem kalnu ceļiem un celiņiem, kalni visapkārt, paveras neaprakstāmas Alpu kalnu ainavas. Kamera nespēj iemūžināt to skaistumu, tas jābauda un jāizjūt.
Tālāk piestājam pie Liderhofas pils. Laiks ir saulains, beidzot kalni paveras visā to krāšņumā. Izlemjam apskatīt tikai pils parku. Atkal jau man trūkst vārdu, lai aprakstītu to. Tik tiešām to var dēvēt par Verseļas pils miniatūru. Strūklakas, zelta skulptūras, iekopti dārzi...
Šī ceļojuma diena tik tiešām ir vissbagātākā ar iespaidiem.
Nu ko, bet laiks attālināties no pilīm un doties tālāk uz Bavārijas Alpu austrumu daļu – Berhtesgādenas zemi, kur atrodas 9 augstu kalnu masīvi un Ķēniņa ezers.
Ierodamies Berhtesgādenā pēc plkst.astoņiem vakarā.Laiks lietains, drēgns, gaisa temperatūra ap +15 grādiem. Atmetam domu gulēt teltī un meklējam kādu Gasthaus. Mjā, kā izrādījās šajā pilsētiņā gandrīz visas Gasthaus jau bija aizņemtas. Aptuveni pēc 20 Gasthaus vizītes, atmetām domu atrast kaut ko un devās uz tuvāko pilsētu Salzburgu, taču arī tur situācija līdzīga. Mums paveicās tikai ap pulkstenis diviem naktī, kad atradām hoteli ar brīvām divām istabiņām Hallein pilsētiņā. Prieks un laime.
22.07.
Berhtesgādene-Salzburga-Vīne-Katovice
Šodien mērķis beidzot sasniegt kādu Alpu kalnu virsotni. Šoreiz Kehlstein 1834.00m. Virsotnē sasniedzam Kehlsteinhaus – Hitlera mītni Ērgļa ligzdu. Hitlera mītne palikusi kara neskarta, un to var sasniegt braucot pa kalnu ceļiem un liftu, kurš ieved tieši ēkas vidū.
Elpu aizraujoši skati, kalni beidzot parāda savu raksturu. Vienpus nogāzei saule, otrpus dziļa migla un aukstums, ka prasās pēc cimdiem.
Nesteidzoties baudām kalnu ainavas. Lieliska vieta, kur dvēselei atpūsties.
Jā, labi ir te, bet jādodas vien tālāk. Ceļš lēnām mājup.
Dodamies cauri Austrijai, iebraucot Vīnē.
Ar Vīni satiekos jau otro reizi. Pārņem patīkamas atmiņas par pavadīto laiku te pirms diviem gadiem. Nesteidzīgi izrādu saviem ceļa biedriem Vīnes sirdi – Sv.Stefandoms, Rātsnams, Hofburgas pils u.c. Un kā nu bez Vīnes kafijas un Sachertortes baudīšanas. Visi esam patīkami noguruši, bet laimīgi.
Ievelkam elpu un dodamies ceļā uz mājām. Pa ceļam vēl apstājamies Polijas pilsētā Katovicā, tur arī atrodam hosteli. Te gan mazliet apmaldamies, poļi tik labi ir salikuši zīmes un norādes, ka paši apmulst un jautā ceļu mums. Kuriozs momentsJ
23.07.
Ceļš un ceļš pa Poliju un Lietuvu.
Laimīgi pēc 4100 km gara ceļa plkst.2:00 naktī ierodamies Rīgā.
Ja vēlies gūt iedvesmu, baudot kristāldzidros ezerus, Alpu kalnus, Sapņu pilis, viduslaiku pilsētas un kūsājošas metropoles, bavāriešu paražas un sirsnīgo viesmīlību, tad iesaku aizceļot uz Bavāriju.
Lai ikvienam ceļotājam izdodas īstenot savus pārdrošākos sapņus!!!
Uz Itāliju pretī pavasarim:)
Ir sens teiciens, ka visi ceļi ved uz Romu. Man paveicās, dzīve mani aizveda līdz Romai un tālāk.
01.02.2011. -06.02.2011. mans ceļojums uz mākslas un kultūras zemi – Itāliju.
Lai arī Latvijā laiks bija apmācies un drēgns, tomēr noskaņojums bija ļoti pozitīvs.
Mans ceļojums varēja sākties...maršruts Rīga-Roma-Ankona-Jesi-Fabriano-Roma-Rīga.
Ceļojuma galamērķis bija Itālijas pilsēta Ankona. Līdz šim par šo pilsētu neko daudz nebiju dzirdējusi, varbūt likumsakarīgi, jo šī pilsēta nav tipiska tūristu pilsēta, bet tā ir īpaša vieta, kuru iesaku apmeklēt ikvienam.
Īsumā informācija par pilsētu:
Ankona ir viena no nozīmīgākajām ostas pilsētām Itālijā.Pilsēta atrodas Itālijas centrālajā daļā, Marches reģionā pie Adrijas jūras.
Ankona atrodas 200km attālumā no Boloņas, 280km no Romas. No Ankonas ostas tiek organizēti regulāri reisi uz Split, Rijeka, Zadar, Hvar, Korcula, Dubrovnik, Patras, Igoumenitsa, Dugi Otok.
Ja vēlaties atrast vietu, kur jūs vienlaicīgi varat baudīt mākslu, kultūru, izsmalcinātu ēdienu, atpūsties pie jūras, izbaudīt dabu, kalnus, tad Ankona ir īstā vieta.
Līdz Ankonai visērtāk ir nokļūt ar lidmašīnu, lidoju no Rīgas līdz Romai un tad no Romas līdz Ankonai.
Ankonā apmetos City hotel ***, visiem iesaku šo viesnīcu, pieņemama cena, labs serviss, izdevīga atrašanās vieta.
Ja izvēlaties no Ankonas lidostas braukt uz pilsētas centru ar taxi, tad jārēķinās vismaz ar 40 Euro, jo lidosta atrodas ~20 km attālumā no pilsētas.
Pilsētā ikviens var atrast kaut ko sev, ja interesē māksla, tad iesaku apmeklēt Pinakotēku, kur atrodami daudzu slavenu itāļu mākslinieku darbi, piem. Ticiāna.
Ja vēlaties laiku pavadīt aktīvi pie dabas, tad iesaku apmeklēt dabas parku, kas atrodas pilsētas ostas daļā vai aizbraukt līdz pludmalei Portonova, kur paveras pasakains skats uz Adrijas jūru, klintis, kalni, lavandu lauki, vieta, kur dvēselei likt atpūsties.
Portonova ir tiešām fantastiska vieta, lai arī tur biju februārī, tomēr laiks bija tik silts, ka vietējie tur sauļojās peldkostīmos, kaut gan gaisa temperatūra bija kaut kur ap +14 grādiem.
Tā kā Ankonā pavadīju vairākas dienas, tas deva iespēju apskatīt arī citas tuvākās pilsētas. Piem. Jesi un Fabriano.
Jesi ir maza pilsēta, kura apbur ar savu arhitektūru. Savukārt Fabriano pievelk ar savu atrašanās vietu, tā atrodas pie Apenīnu kalniem. Dabas skati vārdiem neizsakāmi.
Mana ceļojuma viena no veiksmes atslēgām bija – Lory Cinti, itāliete, kura uzņēma mani Ankonā. Viņas sprēgājošais dzīvesprieks, viesmīlība, sirsnība, draudzīgums , aicināja izbaudīt visu iespējamo. Itālieši ir lepni par savu valsti un ar patiesu prieku un aizrautību ir gatavi palīdzēt to iepazīt ikvienam.
Esmu priecīga, ka tieši šajā laikā apmeklēju Itāliju. Šī bija fantastiska iespēja paskriet pretī pavasarim, jo tur jau ir zaļa zāle, zied ziedi, saule spīd spoži
Man izdevās kādu daļu no Itālijas saules paņemt sev līdzi
Lai mums visiem izdodas iepazīt un atklāt arvien vairāk jaunas un brīnišķīgas vietas
Slovākijas paradīze ar Impro.
